Krimināllietas materiāli rāda, ka maksājumi bijuši jau no deviņdesmito gadu sākuma. Ir liecības arī par iespējamu labuma gūšanu no Kuģniecības privatizācijas

Politiķi tikai klausījās. Viņu uzdevums bija skaidrot sabiedrībai, ka tie lēmumi, kas tiks pieņemti, ir likumīgi, ka viss notiek nevainojami, pamatoti un pareizi. Par to arī viņiem maksāja. Ar vajadzīgo dokumentu sagatavošanu nodarbojās citi.

Tik skarbi, iepazīstoties ar daļu pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu tiesai nodotās krimināllietas materiāliem, var raksturot politisko partiju un varas lomu Latvijā. Aizdomas, ka valdību un parlamenta lēmumi tiek skaņoti kaut kur citur un, iespējams, ir nopirkti, izskanējušas jau līdz šim. Īpaši reizēs, kad Saeimas balsojumus grūti izskaidrot, kad, par spīti sabiedrības, profesionāļu argumentiem, valdošās koalīcijas vairākums darbojas kā labi ieeļļota balsošanas mašīna.

Krimināllietas (tajā A.Lembergs apsūdzēts vairākos sevišķi smagos noziegumos, kas saistīti ar kukuļņemšanu, naudas legalizēšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ienākumu nedeklarēšanu) materiāli aptver ļoti plašu laika posmu, sniedzoties pat vairāk nekā desmit gadu senā vēsturē, un liecina par labi organizētu sistēmu. Reizē tie vedina arī uzdot jautājumu: vai šobrīd šī sistēma ir sagrauta vai tomēr turpina pastāvēt?

Vai politiskās varas pirkšana, par kuru liecina lietas materiāli, vainagosies ar kriminālprocesiem arī pret tiem, kuri “melnās kases” naudu saņēma jeb tā sauktajiem Lemberga stipendiātiem, grūti spriest. Ģenerālprokuratūras preses centrs klusē. Savukārt vairākums bijušo un pie varas aizvien esošo partiju, kuru saīsinājumi, iespējams, atšifrējami stipendiātu sarakstos, norobežojas un liedzas, ka būtu saņēmušas slēptus maksājumus no naudas avotiem saistītiem ar A.Lembergu. Pētot krimināllietas materiālus, kas nonākuši Dienas rīcībā, ir noprotams, ka stipendiātu saraksti neaprobežojas tikai ar medijos jau izskanējušajiem ierakstiem par 2001., 2002.gadu, bet ir arī par laiku līdz 2006.gadam.

400 000 USD un Kreituss

Stipendiātu saraksti nav vienīgie, kas liecina par slēptiem iespējamiem A.Lemberga maksājumiem politiķiem un partijām. Tie faktiski radās tikai pēc tam, kad 2000.gada novembrī Ventspilī biznesa elite nodibināja A.Lemberga vadīto Biznesa attīstības asociāciju (BAA), tika izveidots arī tā sauktais 5% fonds un grāmatota tā naudas plūsma (atbildīgais par to bija par A.Lemberga “kasieri” dēvētais uzņēmējs Laimonis Junkers, kurš no Latvijas pazuda pēc tam, kad 2006.gada nogalē prokuratūras rīcībā nonāca saraksti). Tas gan nenozīmē, ka pirms 2000.gada slēptu maksājumu partijām nebija. Tie vienkārši netika sistematizēti Excel tabulās. Krimināllietas materiāli rāda — partijām un to līderiem nauda tika maksāta jau no deviņdesmito gadu sākuma.

Lietā ir dokumenti, kas liecina, ka īpašas attiecības ar A.Lembergu bijušas Aivaram Kreitusam, kurš pirmajā Andra Šķēles valdībā bija finanšu ministrs un pārstāvēja Demokrātisko partiju Saimnieks, savukārt no 2001.gada septembra līdz 2005.gada aprīlim kā paša 1997.gadā dibinātās Darba partijas (DP) priekšsēdis bija Rīgas vicemērs un Attīstības komitejas priekšsēdis. Redzams, ka 1996.gada 12.jūnijā, būdams finanšu ministrs, A.Kreituss ar A.Lemberga gādību no divām ar Ventspils biznesu saistītām firmām tika pie diviem apjomīgiem aizdevumiem, katrs pa 218 000 USD. Viena devējs bija ar A.Lemberga ietekmi saistītā Kālija parks līdzīpašniece Geit B.V, savukārt otra — firmas Ventamonjaks līdzīpašniece, arī ar A.Lemberga ietekmi saistītā VentCo.

A.Kreitusa liecības prokuratūrā rāda, ka par naudas aizņemšanos viņš runājis ar A.Lembergu, kurš viņam arī palīdzējis. Aizdevumi bijuši paredzēti Rīgas komercbankas akciju iegādei. Aizdevumus esot atdevis, dokumenti gan ir tikai par naudas atdošanu ar VentCo. A.Kreituss savās liecībās putrojas, pirms prokuratūra viņam nav uzrādījusi aizdevumu līgumus, viņš nemaz neatceras, ka naudu būtu saņēmis. Vēlāk iepazinies ar paša parakstītajiem līgumiem A.Kreituss atminas, ka aizdevumi bijuši. Prokuratūrā viņš nav varējis izskaidrot, no kurienes viņa kontā 1997.gada martā un aprīlī ienākuši ap 83 000 USD. 1996.gadā un 1997.gadā veiktie darījumi nav atspoguļoti A.Kreitusa tā laika ienākumu deklarācijās.

“Nedomāju, ko to var uzskatīt par korupciju, jo es jau to naudu tikai aizņēmos un atdevu. Lembergs varēja šo iespēju man piedāvāt. Tas, manuprāt, ir normāli, tur nekā tāda nav, likums jau man neaizliedza aizņemties naudu,” ceturtdien Dienai teica A.Kreituss. Jautāts, vai kā DP priekšsēdis 2001.gada sākumā pirms pašvaldību vēlēšanām no ar A.Lembergu saistītiem avotiem saņēmis naudu, par ko vedina spriest ieraksts BAA protokolā “DP — 15 000 USD”, A.Kreituss atbildēja: “Nezinu, neesmu neko tādu redzējis. Varbūt, ka DP ir Demokrātiskā partija. Ir tik daudz laika pagājis, es nevaru atcerēties visu. Ap Lembergu jau grozījās visas partijas.”

Vienošanās un LZS

Krimināllietā atrodama arī kāda sena, 1995.gada 6.jūnijā slēgta vienošanās starp toreizējo Latvijas Zemnieku savienības (LZS) priekšsēža vietnieku Jāni Kinnu (pašreiz Valsts meža dienesta ģenerāldirektors) un ietekmīgo, tolaik vēl ar A.Lembergu saistīto firmu SWH. Uzņēmums LZS apņemas samaksāt 100 000 USD, savukārt LZS, gadījumā, ja “vēlēšanu rezultātā būs tiesīga noteikt valdības sastāvu vai koalīcijas valdībā noteikt ministru posteņus”, konsultēties ar SWH par četriem amatiem (mežsaimniecības ministru, valsts īpašuma fonda ģenerāldirektoru, muitas priekšnieku un Valsts ieņēmuma dienesta vadītāju). Vienošanās ir konfidenciāla. Dokumenta labajā pusē LZS vārdā ir divi paraksti: viens J.Kinnas, otrs, kurš nav atšifrēts, ļoti līdzinās Tautas partijas (TP) vecbiedra Gundara Bērziņa (1995.gadā LZS valdes loceklis) parakstam. Nauda partijas kasē netika ieskaitīta, dokumenti liecina, ka tā samaksāta skaidrā. J.Kinna prokuratūrā atzinis, ka no SWH saņēmis un partijas vēlēšanu kampaņai iztērējis 10 000 USD. Divi SWH kases izdevumu orderi gan rāda, ka J.Kinnam izsniegti 50 000 USD, taču orderi par 40 000 USD J.Kinna nav atzinis kā paša parakstītu. Pēc tā laika likumdošanas partijām ienākumi bija jāuzskaita atbilstoši likumam “Par grāmatvedību” un jāiesniedz VID un Tieslietu ministrijā. Skaidri gan nebija noteikts, ka partijas nedrīkst pieņemt ziedojumus skaidrā naudā, taču tas nenozīmē, ka tādus maksājumus varēja neiegrāmatot.

Ceturtdien Dienai J.Kinna atzina, ka nauda tika iztērēta partijas vajadzībām. “Prokuratūrā nebija šaubu, ka es no tās naudas būtu piesavinājies kaut vienu santīmu,” teica J.Kinna un uzsvēra, ka “ne no Lemberga, ne no ar viņu tieši saistītiem cilvēkiem skaidra nauda netika saņemta”. Skaidra nauda rēķinu apmaksai tolaik bijusi normāla prakse. Lemberga stipendiātu sarakstos atrodamos ierakstus ZS un LZS, J.Kinna nekomentēja, uzsverot, ka no partijas aizgājis 1996.gadā. Prokuratūrā lūgts skaidrot, kam pieder otrs paraksts uz vienošanās, J.Kinna atbildējis: “Nezinu. Varu minēt. (…) Šobrīd nekomentēšu.” Ar G.Bērziņu Dienai neizdevās sazināties, viņš uz tālruņa zvaniem neatbildēja.

TP un Kuģniecība

Lai arī valdošās TP līderis Aigars Kalvītis presē līdz šim ar neslēptu gandarījumu uzsvēris, ka TP nav sakara ar stipendiātu sarakstu, krimināllietas materiāli neļauj izslēgt iespējamību, ka arī oranžajiem ticis labums no ar A.Lembergu saistītiem naudas avotiem. Proti, lietā ir atrodami dokumenti, kas liecina par Latvijas kuģniecības (LK) (VN nopirka uzņēmuma kontrolpaketi par cenu, kas tika salīdzināta ar “sviestmaizes vērtību”) privatizācijas procesa patiesajiem bīdītājiem. Tie vedina spriest, ka LK privatizācijas shēma tika saskaņota un izstrādāta divu ieinteresētu grupu — Ventspils un rīdzinieki — interesēs. Noprotams, ka Ventspils grupu veido A.Lembergs un viņam tolaik vēl draudzīgie uzņēmēji, savukārt rīdzinieki, kā noprotams, ir A.Š.&Co personu grupa, kuras kodolu, iespējams, veido TP tēvs, ekspremjers Andris Šķēle un Itera Latvija šefs Juris Savickis.

Vairāku personu liecības rāda, ka pirms valdība deva startu LK privatizācijai, Rīgā notika dažādas abu grupu apspriedes, kurās piedalījās arī advokāti. Savukārt no atsevišķiem apspriežu dalībnieku pierakstiem izriet, ka trim tolaik (2002.gads) valdošajām partijām — TP, Latvijas ceļš, TB/LNNK — par vajadzīgā privatizācijas procesa izkārtošanu (lēmumu LK privatizāciju pēc toreizējā ekonomikas ministra A.Kalvīša iniciatīvas pieņēma Andra Bērziņa (LC) valdība) tika paredzētas dāsnas pateicības. Ir atsevišķi, kā noprotams, Ventspils grupas personu pēc LK privatizācijas veikti ar šī procesa nodrošināšanu saistītu izmaksu pieraksti, kuros iepretim saīsinājumiem T.B. redzami skaitļi 1 000 000 USD un 500 000 USD, pretim Taut.P skaitlis 1 000 000 USD, bet iepretim L.C. skaitlis 250 000 USD. Pierakstos ir arī citas ailes, piemēram, Birža (125 000 USD), sods Unibankai (700 000 USD).

Vai šie dokumenti liecina par reāliem LK privatizācijas izdevumiem? A.Kalvītis Dienai jau agrāk taujāts par konkrētu personu interesēs īstenotu LK privatizāciju, to kategoriski noliedzis, uzsverot — “tur viss bija likumīgi, tur nav kur piesieties”. A.Bērziņš Dienai teica, ka pirmo reizi dzird un viņam nav nekādas informācijas, ka LC par LK privatizāciju būtu kaut ko saņēmusi no A.Lemberga. Bijušais tēvzemiešu priekšsēdis Jānis Straume (no 2002.gada decembra, pirms tam bija Māris Grīnblats) atzina, ka “man nekas tāds nav zināms. Es pats biju izsaukts uz prokuratūru, bet nekā tāda tur nebija”. Taujāts, vai pieļauj, ka tēvzemieši varētu būt saņēmuši šādus maksājumus, viņš teica: “Neko nepieļauju, es tur klāt nebiju.” M.Grīnblats uz zvaniem neatbildēja.

Versijas, ka LK privatizācija notika A.Lemberga un A.Šķēles interesēs izskanējušas jau agrāk. Taču līdz šim tām nebija pierādījumu. Dienas rīcībā esošā faksa kopija, kuru LK izsoles dienā A.Lembergs sūta, iespējams, A.Šķēlem, vedina spriest, ka šai versijai tomēr varētu atrasties reāls pamats. Uz Dienas nosūtīto īsziņu ar jautājumu par šo faksu, A.Šķēle neatbildēja. Izmeklēšana prokuratūrā turpinās.

Baiba Rulle, speciāli Dienai , ņemts no www.diena.lv

Korupcijas tīklu īstenota “valsts sagrābšana”

Sistemātiska augsta līmeņa politiskā korupcija var izveidot slēptu politisko režīmu, kas neatbilst valsts institūciju konstitucionālajam mērķim. Pasaules Bankas zinātnieki ir izveidojuši terminu “valsts sagrābšana”, lai definētu valsts amatpersonu piekoptu nelikumīgu privāta labuma iegūšanu, izmantojot neoficiālus, necaurskatāmus un augsti privileģētus pieejamības kanālus. Tā var arī parādīties neskaidrās robežās starp valsts amatpersonu politiskajām un biznesa interesēm, kas sevišķi raksturīgas daudzām pārejas valstīm. Visās savās formās valsts sagrābšana sliecas vājināt vai pat aizstāt leģitīmus un caurskatāmus politiskās ietekmes kanālus un interešu savstarpējo mijiedarbību, samazinot konkurējošo grupu un interešu pieeju valsts amatpersonām.26

“Mednieki” var būt privātas firmas, šauras interešu grupas vai pat politiskie līderi. Turklāt “iespējams iezīmēt atšķirības starp sagrābto institūciju veidiem — likumdošanas iestādes, izpildvaras iestādes, tiesu varas iestādes vai sabiedrisko pakalpojumu regulētājas iestādes”.27 Citas atšķirības pastāv izmantotajās metodēs un institūciju apzinātā, aktīvā vai inerces korumpētības līmenī.

Institūciju pārņemšana de facto

Ekstrēms valsts sagrābšanas gadījums ir valsts institūciju de facto pārņemšana biznesa interesēs vai kriminālām darbībām. Šādos gadījumos korupcijas vai kriminālie tīkli iespiežas izpildinstitūciju svarīgākajās vietās. Tā kā ir iesaistīti spēcīgi grupējumi, un daudz kas ir likts uz spēles, šo korupcijas formu ir sevišķi grūti pierādīt un apkarot. Viens institūciju pārņemšanas piemērs saistīts ar narkotiku apkarošanas aģentūrām Centrālāzijā. Savukārt starptautisks pētījums par Gruziju norāda, ka “korupcija visspēcīgāk ir skārusi iestādes, kas vistiešāk atbildīgas par korupcijas apkarošanu – policiju, muitu un tiesu.”28 Apgalvojumi par institūciju sagrābšanu tiek izteikti arī attiecībā uz to ministriju darbību, kuras nodarbojas ar finansu un ekonomiskajiem jautājumiem, par kuriem vadošajiem uzņēmējiem ir liela interese.

Slepenu tīklu izveide

Politisko konkurenci ierobežojošu slepenu tīklu veidošana ir koruptīva rīcība, kas nopietni grauj demokrātijas attīstību. Tieši tāpat kā tirgus saimniecība nevar pienācīgi funkcionēt, ja dominē monopoli vai karteļi, demokrātijas nevar funkcionēt, ja slepeni varas bloki sagrābj politisko tirgu. Politiska konkurence vēlēšanās un lēmumu pieņemšanā ir raksturīga demokrātijas iezīme un būtisks veids, kā dot varu tiem kandidātiem un programmām, kas vislabāk pārstāv pilsoņu kopuma definēto sabiedrisko labumu. Postkomunistiskajās valstīs politisko konkurenci bieži grauj sevī noslēgti varas tīkli. Daudzi autori uzskata, ka bijušo “biedru” tīkli un nesen privilēģijas guvusī uzņēmēju šķira ekspluatācijai un korupcijai ir izmantojusi tieši šādu tīklu veidošanu. Interesanti, ka daži autori saskata arī postkomunistisko tīklu veidošanas konstruktīvo pusi, jo tā mobilizē sociālo kapitālu.29 Tādējādi katrā atsevišķā gadījumā jāskatās, cik lielā mērā politiskie tīkli strādā sabiedrības labā vai savā labā, cik lielā mērā tie ievēro likumus un citus esošās politiskās sistēmas noteikumus.

Daudzi postkomunistiskie tīkli ir radušies nomenklatūrā — komunistu ēras Komunistiskās partijas profesionāļu tīklā, kas kontrolēja iecelšanu labākajos amatos. Būtisks ir partijas monopola varas mantojums attiecībā uz elites atlasi, un būtisks ir arī no postkomunistiskajām sistēmām mantotās elites raksturs. Kā raksta Kens Džovits (Ken Jowitt), Padomju Savienībā progresējošā korupcija pārvērta komunistu amatpersonas par patroniem, kas saņēma nodevas no pakalpīgām vienībām un pakārtoja savu amatu pienākumu pildīšanu personiskajām un grupas interesēm. Šīs kadru pārvērtības skāra vairāk nekā dažas amatpersonas un līdz 1980. gadam pārņēma visu partiju.30 Padomju režīms beigu posmā bija sistēma, ko vadīja ekskluzīva, pašlabumu meklējoša un “organizatoriski korumpēta statusa elite”,31 kuras agrīnās formas kopā ar citiem pētniekiem diagnosticēja arī Milovans Džilass (Milovan Djilas) un Maikls Voslenskis (Michael Voslensky).32

Postkomunistiskās valstis atšķiras pēc tā, cik lielā mērā vecā elite ir pārdzīvojusi režīma maiņu un turpina saglabāt varu jaunā formā. Krievijas banku tīkls ir spilgtākais elites izdzīvošanas piemērs, jo “skalā no viena (partijas sekretāra vietējā līmenī) līdz desmit (partijas sekretāra Centrālkomitejā) punktiem banku elite iegūst vidēji astoņus punktus”.33 Kaut jādomā, ka vismaz daži elites dalībnieki pašu spēkiem pārdzīvoja režīma maiņu, jājautā, cik lielā mērā vecās elites turpina organizēti un slepeni darboties un apzināti izspiest konkurējošās elites, tādā veidā samazinot pilsoņu iespējas izvēlēties savus pārstāvjus.

Runājot par pakāpi, kādā bijusī nomenklatūras elite saglabā savu organizēto struktūru, runa ir par privileģēta stāvokļa tīklu, nevis atsevišķu indivīdu izturēšanos. Kā norāda ungāru tieslietu speciālists Andrass Sajo (Andras Sajo), “dažu personu privileģēta stāvokļa korupcija ir strukturālās korupcijas forma, kas jānodala no atsevišķām indivīdu korupcijas darbībām”.34 Sajo arī uzsver, ka postkomunistiskā perioda sākums deva priekšrocības vecam nomenklatūras tīklam, jo alternatīvie sabiedriskie tīkli bija vāji vai vispār nepastāvēja. Tāpat kā visi koruptīvās apmaiņas patronāžas tīkli, arī šis ir ieguvumu un pienākumu tīkls, kas nozīmē, ka tajā pastāv savstarpējas apmaiņas likumi.

Korupcijas elites tīkli mēdz plesties plašumā un saglabāt sevi. To dalībniekiem ir spēcīga motivācija neielaist nekorumpētus indivīdus politikā vai arī kooptēt katru, kas iekļūst tīklu iekšienē. Vēl vairāk – bailes no pieķeršanas sniedz spēcīgu papildu motivāciju gan tīkla, gan tā korumpēto darījumu iemūžināšanai, tāpēc daudzus politiskos lēmumus motivē vēlēšanās aizsargāt vai nu pašu tīklā iesaistītās amatpersonas, vai slepenu abpusēji izdevīgu darījumu.35 Dalībnieki, kas nodod elites tīklu, saskaras ar bargu atmaksu. Būtu svarīgi uzzināt vairāk par šo tīklu iekšējo darbību, taču šāds pētījums pēc sava rakstura ir ļoti problemātisks, jo šķiet, ka tiek realizēti īpaši klusēšanas likumi (kā itāļu mafijā omertà).

Vēlēšanu graušana

Korumpēta rīcība, piemēram, partiju vēlēšanu “melno kasu” nelikumīga finansēšana, kas saistīta ar varas oligarhiem, grauj brīvas vēlēšanas. Šie hegemoni cenšas nopirkt laikrakstus vai radio, un televīzijas stacijas vai arī maksāt par slēptu politisko reklāmu šķietami objektīvos masu medijos. Tas ir sevišķi problemātiski, ja kandidāti maksā žurnālistiem par sava tēla veidošanas intervijām, ko pasniedz kā neitrālas reportāžas. Krievijā kandidāti ir kandidējuši vēlēšanās tikai tāpēc, lai iegūtu parlamentāro imunitāti pret apsūdzībām, kas diez vai stiprina demokrātiju.36

Likumdošanas varas ļaunprātīga izmantošana

Kukuļdošana bieži ietekmē valsts un zemāka līmeņa vēlēto institūciju locekļus, kam ir tiesības izvēlēties valsts amatpersonu posteņu kandidātus. Pēc Pasaules Bankas pētnieku datiem, likumus bieži “nopērk” uzņēmēju vai kriminālo darboņu interesēs, kas nelegāli maksā likumdevējiem par noteiktu likumprojektu pieņemšanu. Šo faktu var klasificēt kā likumdevēju aktīvu korupciju, taču pastāv arī pasīvā korupcija nolaidības un pienākumu nepildīšanas nozīmē. Daudzi postkomunistisko valstu parlamenti un regulētājiestādes nav pildījušas savu valstisko pienākumu pieņemt iedarbīgus likumus un noteikumus attiecībā uz partiju finansēšanu, interešu konfliktiem, naudas atmazgāšanu un ārzonu īpašumiem, uz valsts amatpersonu ienākumu deklarāciju izskatīšanu un pat korupcijas novēršanu. Tāpat arī vairums postkomunistisko valstu likumdevēju ir ignorējuši prasības pieņemt likumus par liecinieku aizstāvību, pārmeklēšanas operācijām un līdzīgām akcijām, kas var būt izšķirošas korupcijas novēršanā. Dažkārt daudzsološi likumprojekti tiek apzināti kavēti.

Tas nenozīmē, ka nepastāv korupcijas apkarošanas likumdošana. Bieži vien likumu ir ļoti daudz, tikai tie nav tādi, kā nepieciešams. Ukrainā starp 1992. un 1999. gadu pieņēma vairāk nekā divdesmit korupcijas apkarošanas likumus, un septiņām valdības ministrijām un departamentiem uzdeva tos ieviest dzīvē, tomēr “neviens faktiski necīnās”.37 Kolīdz kāds ierosina reālu antifavorītisma līdzekli, tie, kas gūst labumu no esošās sistēmas, mobilizējas — “jo daudzsološāks ir līdzeklis, jo mazāk ticams, ka to ieviesīs”.38 Tomēr likumdevēji un valdības cenšas izlikties, ka apkaro korupciju, lai maskētu savus tumšos darījumus. Sajo apgalvo, ka postkomunistiskie režīmi apzināti izmanto apšaubāmus likumus un juridiskos standartus, lai piešķirtu demokrātiskas leģitimitātes auru valdības mahinācijām39, kas, iespējams, ir sliktāk nekā nedarīt neko.

Korupciju sekmē arī neskaidra un pretrunīga likumdošana. Krievijā “dažādas jurisdikcijas izdod daudz likumu un dekrētu, kas bieži pārklājas un ir pretrunā cits ar citu”.40 Daļēji dezorganizācija veidojas pārejas procesa dēļ. Toties cits likumdošanas ļaunprātīgas izmantošanas veids ir tādu juristu darbība, kuri īslaicīgi kļūst par likumdevējiem, lai uzrakstītu sarežģītus likumus, un tad atgriežas privātpraksē, kur saņem augstu atalgojumu kā vienīgie lietpratēji, kas spēj tulkot tos pašus neskaidros likumus.

Tiesu sistēmas korupcija

Tiesu sistēmas korupcijai ir daudz formu. Dažas pārklājas ar iepriekšminētajām kategorijām, piemēram, labvēlīgu tiesas spriedumu de facto pārdošana. Daļēja vai nepatiesa izmeklēšana un apsūdzība izraisa citādu, korumpētu un ļaunprātīgu tiesu sistēmas izmantošanu. Krievijas politikas novērotāji apgalvo, ka prezidenta Vladimira Putina laikā Iekšlietu ministrija selektīvi izvirzījusi apsūdzības korupcijā viņa politiskajiem oponentiem. Pēc tam, kad 2000. gada augustā Maskavas mērs Jurijs Lužkovs izrādīja pretestību jaunajam nodokļu plānam, iekšlietu amatpersonas ierosināja trīsdesmit krimināllietas pret pilsētas vadības amatpersonām41. Citos pētījumos teikts, ka uzņēmumu konkurencē vadītāji “bieži piekukuļo prokurorus un tiesnešus, kas nopelna vidēji 0 mēnesī, lai tie sāktu nepamatotu kriminālizmeklēšanu pret viņu konkurentiem vai lai atsavinātu uzņēmumus leģitīmajiem īpašniekiem, izraisot to piespiedu bankrotu”.42

Cits politiski postošs korupcijas aspekts parādās, ja justīcija kļūst par tās līdzdalībnieci. Pārāk bieži prokurori atsakās sākt izmeklēšanu gadījumos, kad pastāv skaidras korupcijas pazīmes, piemēram, attiecībā uz daudziem lielajiem banku un finansu skandāliem, kas bija pārņēmuši postkomunistisko valstu reģionu. Kad ir iesaistītas ietekmīgas personas, prokurori parasti sāk izmeklēšanu tikai pēc skaļa publiska protesta un tad ērti cieš neveiksmi lietas risināšanā. Pierādījumu trūkums bieži tiek nosaukts kā galvenais lietas izbeigšanas iemesls, taču tiek minēti arī smieklīgi argumenti, iespējams, lai apzināti veicinātu plašo publisko cinismu pret tiesu sistēmu.43

Tiesu prasības iesniegšanā korupcijas lietās ir kāds kuriozs paradokss. Naivs novērotājs varētu domāt, ka tas, ka prasība tiek ierosināta tikai dažos gadījumos, norāda uz zemu korupcijas līmeni. Patiesībā, visticamāk ir tieši pretējais: nelielais ierosināto lietu skaits var norādīt uz ļoti augstu korupcijas līmeni, kas bieži izplatījies arī tieslietu jomā. Tieši tā laikam ir Krievijas gadījumā. Kāds autors piebilst, ka “relatīvi nelielais tiesā izskatīto korupcijas lietu skaits vedina uz domām, ka korupcijas sērga ir apsēdusi arī noziedzības apkarošanas iestādes.”44 Toties liels korupcijas lietu skaits tiesā parasti norāda, ka notiek aktīva cīņa pret korupciju un korupcijas līmenis ir samērā zems vai tas tiecas samazināties. Komentējot salīdzinošos datus no Singapūras un Honkongas, kāds analītiķis piebilst, ka to “īpaši augstais notiesāto personu skaits liek domāt, ka šādi dati izsaka ko vairāk par policiju un tiesu varu nekā par korupciju”.45 Tādējādi redzams, ka skaitliski rādītāji korupcijas līmeņu novērtēšanā jāanalizē ļoti uzmanīgi.

Pārraudzības nelietīga veikšana

Auditēšanas, izmeklēšanas un pārraudzības varas ļaunprātīga izmantošana, lai slēptu un sekmētu korupciju, nevis lai to apkarotu, ir saistīta ar korupciju tiesās, taču tai var būt īpaši veidi, tostarp korupcija korupcijas apkarošanas iestādēs. Šī problēma ir sevišķi grūti pētāma, taču šajā sfērā izskanējušas daudzas apsūdzības. Kāds bijušais VDK analītiskā departamenta vadītājs apgalvo, ka Krievijas Federālais drošības dienests ir pārāk korupcijas caurvīts, lai to apkarotu.46 Līdzās atsevišķiem nolaidības gadījumiem visu antikorupcijas pasākumu kopums var tikt izmantots korupcijas slēpšanai.

Savu pārraudzības pienākumu nepildīšana no prokuratūras iestāžu, parlamentārās izmeklēšanas komiteju, ministriju un centrālo banku pārraudzības iestāžu, nodokļu inspekciju, ieņēmumu dienestu un līdzīgu institūciju puses parasti ir korupcijas un slepenas vienošanās pasīvā forma. Kā jau minēts, rūpīga korupcijas slēpšana ir iekļauta tās definīcijā un norāda uz to, ka vainīgie labi apzinās, ka viņi pārkāpj sev uzticētās amata pilnvaras. Bailes no atklāšanas ir stimuls korumpēt citas amatpersonas, sevišķi tās, kurām uzticēti pārraudzības pienākumi. Tāpēc korupcijas novēršanai ir būtiski, ka īsteno varas dalījumu un valsts institūcijām ir veidi, kā vienai otru pārraudzīt. Publiskā pārraudzība un prasība pēc atbildības ir svarīgi demokrātijas un tiesiskās valsts aspekti, bet diemžēl tie jaunajās postkomunistiskajās demokrātijās ir starp visvājāk attīstītām pusēm vai nu pieredzes trūkuma, nevērības, vai slepenu vienošanos dēļ.

Kompromats

Korumpētas amatpersonas bieži izmanto savu izmeklēšanas un tiesas varu, lai iebiedētu pilsoņus un politiskos konkurentus. Šādas iespējas pamatā ir noteikts padomju sistēmas mantojums. Komunistiskajā iekārtā katrs bija spiests kaut kā pārkāpt likumu, lai izdzīvotu, taču tas cilvēkiem lika baidīties no politiski motivētas apsūdzības.47 Keits Dārdens (Keith Darden) pēdējā laikā ir aprakstījis, kā Ukrainas prezidenta birojs sistemātiski izmantojis apsūdzības draudus politiskās kontroles uzturēšanai. Acīmredzot, valsts vadītāji apzināti sekmēja korupciju, lai nodrošinātu politiskajai šantāžai izmantojamus kompromitējošus materiālus (kompromatu). Radot nesodāmības gaisotnes iespaidu, valsts uzraudzības orgāni dokumentēja amatpersonu korupciju un tad nodrošināja šo cilvēku pakļāvību, draudot ar atmaskošanu un apsūdzību.48 Šo metodi izmantoja 1999. gada prezidenta vēlēšanās, lai par prezidentu tiktu ievēlēts Leonīds Kučma. Kompromata izmantošana kā politiskā spiediena līdzeklis parādās arī citās postkomunistiskajās valstīs un veido “izspiedējas valsts institucionālu pamatu”.49

Šīs tēmas variācija ir tāda, ka korupcijas tīkli saglabājas ne tikai to dalībnieku kopīgo interešu dēļ, bet arī tāpēc, ka daudzi dalībnieki šantažē cits citu. Daudziem ietekmīgiem politiķiem ir kompromitējoši materiāli par citiem politiķiem. Šāds sistēmisks skaidrojums palīdz izprast, kāpēc daudzas nepārprotami nelikumīgas un korumpētas darbības nesodīti turpinās gadiem ilgi. Viens redzams piemērs ir nekustamā īpašuma tirgus Krievijā, kur oficiāli reģistrētās īpašuma cenas (ko apliek ar nodokļiem) bieži ir tikai neliela daļa no patiesi samaksātajām summām. Tā kā īstās cenas ir labi zināmas, vietējās varas iestādes, ja vien tās vēlētos, varētu uzsākt tiesu darbus. Bet viņas to dara reti, rosinot uz domām gan par līdzdalību, gan institucionalizētu slepenas vienošanās un šantāžas modeli.

Korupcijai ir tendence pašatražoties. Bailes no iepriekšējo korumpēto darījumu atklāšanas rada jaunu korupciju, izmantojot gan šantāžu, gan kukuļošanu, lai aizkavētu izmeklēšanu. Ja vien korupcijas spirāli nepārraus izlēmīgā veidā un, ķeroties pie institucionālām saknēm, tā turpinās kāpt uz augšu.

Mediju korupcija

Līdzās tiesu varai mediji ir visbūtiskākais spēks korupcijas novēršanas centienu sekmēšanā vai kavēšanā. Atsevišķi žurnālisti vai mediji bieži ir atmaskojuši konkrētus korupcijas gadījumus, taču ir arī gadījies, ka mediji slepenu vienošanos rezultātā ir iesaistījušies noziegumu slēpšanas vai citās korumpētās darbībās. Medijus, kas vēl ir valsts īpašumā, tagad vada sabiedriskas pārraudzības padomes, bet to lēmumi par personālu un programmu reti kad ir caurskatāmi. Daudzus privātos medijus kontrolē tās pašas biznesa intereses, kas ir sagrābušas valsts institūcijas.51 Ziņas dažkārt tiek sagrozītas par labu politiķiem un uzņēmējiem. Gadās arī, ka par politiskajiem vai ekonomiskajiem konkurentiem izplata netiešus mājienus un melīgas apsūdzības. Šādās reizēs žurnālistiem un redaktoriem mēdz maksāt tieši vai nodokļu atlaižu veidā. Financial Times ziņo, ka “pārdodami sižeti ir lielākajā daļā Krievijas mediju tikai ar ļoti nedaudziem godājamiem izņēmumiem. Sabiedrisko attiecību firmās Maskavā ir pieejami cenrāži, kuros norādīts, cik maksā dažādas publikācijas: viena summa par labvēlīgu sižetu, cita – par nelielu melno propagandu, un visaugstākā cena ir par garantētu informācijas noklusēšanu”.52

Noslēgums

Desmit gadus pēc pārejas sākuma no komunistu ēras korupcija ir galvenais demokrātiskā un ekonomiskā progresa kavēklis postkomunistisko valstu reģionā. Pētījumos par korupciju postkomunistiskajās valstīs sākts noteikt korupcijas saknes un arī daudzsološas stratēģijas tās novēršanai, taču, lai to sekmīgi īstenotu, iztirzājamo objektu nepieciešams identificēt un iedalīt kategorijās. Tipoloģija to spēj paveikt. Tā dod būtisku ieguldījumu, lai izprastu postkomunistisko valstu korupcijas raksturu, kontekstus, un politiskās sekas.

Šajā rakstā izklāstītā postkomunistisko sistēmu korumpēto politisko darbību tipoloģija vairāk pievēršas nevis korupcijas izplatībai, bet gan korumpēto darbību politiskajam raksturam. Uzsvars ir uz to, ka valsts varas ļaunprātīgai izmantošanai privātam labumam ir politiskas sekas, kas jākonstatē un jānovērtē. Analītiķi mēdz pievērsties ar korupciju saistītai privātā labuma gūšanai un detalizēti iztirzāt kukuļošanu un citus nelikumīgus iedzīvošanās veidus. Lai arī tas ir svarīgi, valsts varas ļaunprātīgai izmantošanai jāpievērš vairāk uzmanības. Valsts varas ļaunprātīga izmantošana nozīmē, ka amatpersonas, kas ir atbildīgas par sabiedriskā labuma nodrošināšanu, tā vietā pievēršas savam personiskajam labumam. Papildus tam, ka tiek nelikumīgi piesavināti reāli valsts īpašumi, piemēram, budžeta līdzekļi, tiek deformēts arī valsts institūciju galvenais mērķis. Par to sabiedrībai nākas maksāt ar to, ka tai ir slikta sabiedriskā drošība, pakalpojumi, līgumi un likumu izpilde, tiesiska uzraudzība un demokrātiska pārstāvniecība, Nav pārsteidzoši, ka sabiedrība reaģē ar dusmām, neuzticību un cinismu.

Korupcijai ir trīs dimensijas, kas ietekmē politikas kvalitāti: korumpētās rīcības līdzekļi, tās institucionālie aspekti un tās sekas valsts iekārtā. “Līdzekļi” attiecas uz nelikumīgās apmaiņas līdzekļiem, kas saistīti ar kukuļošanu, iedzīvošanos, favorītismu un nepotismu, slepenu vienošanos tīklu izveidi, izspiešanu un šantāžu, kā arī ar citiem neleģitīmiem vai nelikumīgiem darījumiem. Šādu darbību izplatības līmenis valstī ietekmē politikas kvalitāti, taču ir nozīme arī to institucionālajam pamatam. Politiskais kaitējums ir mazāks, ja, piemēram, kukuļošana izpaužas, lielākoties, kā atsevišķas iedzīvotāju darbības, cenšoties iegūt sabiedriskos pakalpojumus vai apiet birokrātiju. Kukuļošana ir daudz bīstamāka, ja tā ir amatpersonu piekopta sistēmiska izspiešana un sekmē institucionālās patoloģijas, piemēram, apzinātu pārregulēšanu vai tieši pretēji - apzinātu pārraudzības vai likumdošanā noteikto pienākumu nepildīšanu. Līdzīgi arī iedzīvošanās no valsts īpašuma ir mazāk bīstama, ja tā rodas no indivīdu mantrausības, taču ir daudz bīstamāka, ja tas notiek slepenu tīklu sistemātiskas darbības dēļ. Tādā gadījumā korupcija ir institucionalizējusies un var ietekmēt politiskās sistēmas pamatus.

Deformējot valsts institūciju jēgu, korupcija grauj labu pārvaldību un demokrātiju gan pilsoņu uzskatos, jo tie vairs neuzticas valsts un politiskajām institūcijām, gan arī tajā nozīmē, ka sabiedrība maksā sliktas valsts vadības cenu. Papildus sliktam sniegumam labas pārvaldības deformēšana sakropļo arī demokrātiskās procedūras un principus. No procedūru viedokļa korupcija pārkāpj likumus un noteikumus, kas balsta institūciju vai visu politisko režīmu. Tā ir arī krāpšana, viltošana un impulss korumpēt citus, lai vai nu palīdzētu slēpt, vai paplašinātu nelikumīgo darbību. Vēl svarīgāk ir tas, ka korupcija deformē principus, uz kuriem ir balstīti demokrātiskie režīmi, piemēram, likuma varu, brīvu un godīgu konkurenci vēlēšanās, kā arī pārstāvniecisku un atsaucīgu valdību. Ja korupcija kļūst tik izplatīta, ka tā nopietni deformē šos principus, tad jau ir mainījusies pati valsts sistēma, un esošā izskaidrošanai būtu jāmeklē jauns vārdu krājums.

Atsauces
26. World Bank, Anticorruption in Transition, 3. lpp.
27. Turpat, 2. lpp.
28. Council of Europe, Group of States Against Corruption, Evaluation Report on Georgia (June 15, 2001), 10. lpp.
29. Sal. ar Review symposium on David Stark and László Bruszt, Post-Socialist Pathways: Transforming Politics and Property in East Central Europe (New York: Cambridge University Press, 1998), East European Constitutional Review 9, nos. 1/ 2 (winter/spring 2000): 101–20, īpaši Venelin I. Ganev, “Notes on Networking in Postcommunist Societies,” 101–107. lpp.
30. Kenneth Jowitt, “Soviet Neotraditionalism: The Political Corruption of a Leninist Regime,” Soviet Studies 35, no. 3 (July 1983): 277 un 284. lpp.
31. Turpat, 288. lpp.
32. Milovan Djilas, The New Class: An Analysis of the Communist System (New York: Praeger, 1957); Michael Voslensky, Nomenklatura: The Soviet Ruling Class, trans. Eric Mosbacher (New York: Doubleday, 1984.)
33. Heiko Pleines, “Large-Scale Corruption and Rent-Seeking in the Russian Banking Sector,” Economic Crime in Russia, red. Alena V. Ledeneva and Marina Kurkchiyan (Boston: Kluwer Law International, 2000), 191. lpp. Sk. arī Olga Kryshtanovskaya and Stephen White, “From Soviet Nomenklatura to Russian Elite,” Europe-Asia Studies 48, no. 5 (July, 1996): 711–33. lpp.
34. Andras Sajo, “Corruption, Clientelism, and the Future of the Constitutional State in Eastern Europe,” East European Constitutional Review 7, no. 2 (spring 1998): 38. lpp.
35. Citēts Vitaly A. Nomokonov, “On Strategies for Combating Corruption in Russia,” Demokratizatsiya 8, no. 1 (winter 2000): 125. lpp.
36. Heiko Pleines, “Large-Scale Corruption and Rent-Seeking in the Russian Banking Sector,” Economic Crime in Russia, red. Alena V. Ledeneva and Marina Kurkchiyan (Boston: Kluwer Law International, 2000), 178. lpp.
37. Pidluska, in Lyle, “Ukraine Under Corruption Spotlight.”
38. Sajo, “Corruption, Clientelism, and the Future of the Constitutional State,” 15. lpp.
39. Turpat, 44. lpp.
40. Federico Varese, “The Transition to the Market and Corruption in Post-Socialist Russia,” Political Studies 45, no. 3 (1997): 583. lpp.
41. RFE/RL Newsline (August 14, 2000).
42. New York Times (June 17, 2001): 12. lpp.
43. Pierādījumu trūkums bija galvenais iemesls, kāpēc notiesājošs spriedums bijis tikai 1925 gadījumos no 5422 pārvaldes likumpārkāpumiem korupcijā Ukrainā 1997. gadā (Solomon and Foglesong, “Two Faces of Crime,” 75 lpp.).
44. Nomokonov, “On Strategies for Combating Corruption in Russia,” 124. lpp.
45. Jens C. Andvig, “Issues of Corruption: A Policy-Oriented Survey of Research,” manuscript, 2001, 9. lpp.
46. Moscow Times (January 13, 2000), RFE/RL Newsline pārstāstā (January 14, 2000).
47. Susan Rose-Ackerman, “Reducing Bribery in the Public Sector,” – Corruption and Democracy: Political Institutions, Processes, and Corruption in Transition States in East-Central Europe and in the Former Soviet Union, red. Duc V. Trang (Budapest: Institute for Constitutional and Legislative Policy, 1994), 21. lpp.
48. Keith A. Darden, “Blackmail as a Tool of State Domination: Ukraine Under Kuchma,” East European Constitutional Review 10, nos. 2/3 (spring/summer 2001): 67–71.lpp.
49. Turpat, 71. lpp.
50. Leonid Polishchuk, “Decentralization in Russia: Impact for Quality of Governance” (paper presented at the IRIS Center Conference on Collective Action and Corruption in Emerging Economies, Washington, DC, May 14, 1999), 20. lpp.
51. World Bank, Anticorruption in Transition, 46. lpp.
52. Financial Times (April 30, 2001): 13.lpp.

Amatpersonu piekopta piesavināšanās
Valsts ierēdņi, individuāli vai slepeni vienojoties savā starpā, var mēģināt sev ko iegūt, izmantojot savus sakarus, privatizāciju un valsts iepirkumus. Šāda prakse var pārvērst sabiedriskās institūcijas privātās “muižiņās”, kas apmierina labi iekārtojušos kungu kaprīzes. Dažādu labumu, nomu un nodevu izspiešana mēdz kļūt sistemātiska, jo oficiālie noteikumi ir jāpārkāpj atkārtoti ilgākā laika posmā. Lai saglabātu korupcijas ieguvumus un varu, vainīgajiem ir jāapgūst slēpšanas, krāpšanas un citu darījumos iesaistīto personu iekārdināšanas iemaņas. Sekas ir nopietnākas nekā tikai valsts naudas līdzekļu un īpašuma nozūmēšana, jo slēpts politiskais režīms reāli aizstāj formālo valsts iekārtu.
Komunistu laikā valstij piederēja viss: uzņēmumi, resursi, nekustamais īpašums un visi citi ražošanas līdzekļi. Pāreja uz privātīpašumu un brīvo tirgu skar milzīgus un daudzveidīgus īpašumus un rada atbildīgajiem lielu kārdinājumu iedzīvoties. Tāpat arī daudzām komunistu ēras šķietami sabiedriskajām organizācijām, piemēram, sporta klubiem, arodbiedrībām vai Sarkanajam Krustam arī ir bijis jākļūst par īstām pilsoniskām apvienībām.
Valsts resursu novirzīšana
Naudu var novirzīt uz slēptiem “otrajiem” budžetiem, kas līdzinās valsts iestāžu oficiālajiem budžetiem vai pārsniedz tos. Samērā bieži valsts amatpersonu un valsts ierēdņu algas tiek papildinātas ar slēptu otro algu un piemaksām. Prēmijas parasti ir vismaz piecu mēnešalgu apmērā, un arī otrā alga var būt pamatīga. Pēc skandāla par nesankcionētiem izdevumiem Latvijas Valsts kancelejā oficiāls audits konstatēja, ka papildu samaksa, “nebūdama tieši nelikumīga, dažos gadījumos nozīmē 300 procentu piemaksu pamatalgai”.17 Vadība nosaka piemaksas un īpašās algas pēc saviem ieskatiem, kas tai nodrošina plašas ietekmes iespējas. Lai gan šāda varas izmantošana jau pati par sevi ir problemātiska, tas ir arī svarīgs piekāpības un pat slepenas vienošanās realizēšanas līdzeklis. Par otrajām algām vienojas vadītājs un atsevišķi darbinieki, kuriem bieži ir jāparakstās, ka par to neko neizpaudīs. Šī slepenība attiecībā uz sabiedriskās naudas izmantošanu norāda, ka tajā iesaistītie cilvēki saprot, ka veic darbības, kas ir neleģitīmas, neētiskas un, iespējams, nelikumīgas.
Pastāv arī daudz citu ieguvumu, ko amatpersonas izmanto, lai iedzīvotos un palīdzētu sev tīkamiem cilvēkiem. Sabiedrības sašutums parasti skar klaji redzamu un ārkārtēju iestāžu izšķērdību, piemēram, luksus automašīnas, glaunas pieņemšanas vai sadomātus ārzemju braucienus, taču tā ir tikai leduskalna redzamā daļa. Pastāv daudz citu slēptu ieguvumu, kas mantoti no komunistu ēras, kuras laikā personiskā labklājība bija saistīta ar darbavietu. Darbavieta nodrošināja dzīvokļu un automašīnu ieguvi, pieeju specveikaliem un restorāniem, atvaļinājuma un atpūtas ārstniecisko kursu iespējas, sportošanu un pirts apmeklējumus, labāku medicīnisko un bērnu aprūpi, pat kapu vietas iegādi. Šādā nodarbinātības kultūrā oficiālajai darba algai bija daudz mazāka nozīme nekā priekšnieka nodrošinātajiem cita veida maksājumiem un privilēģijām. Šī prakse turpinās dažādās pakāpēs atkarībā no valsts un darbavietas, un tas izskaidro, kāpēc daudzas komunistisko režīmu amatpersonas centās saglabāt savus amatus par spīti ļoti zemajām oficiālajām algām un algu izmaksas parādiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pavērsiens pret Rietumiem un ārvalstu palīdzības pieplūdums deva jaunas iedzīvošanās iespējas - konsultāciju apmaksas, ārzemju konferenču un sanāksmju apmeklējumu, kā arī ārvalstu stipendiju veidā. Labumus arī varēja gūt no sakariem ar ārvalstu uzņēmējiem un politiķiem.
Nepareiza valsts īpašumu pārvalde un piesavināšanās
Par valsts īpašumiem atbildīgie ierēdņi var tos nepareizi izmantot vai piesavināties. Viena no darbībām ar ilglaicīgām sekām ir valsts nozīmēto vadītāju un viņu politisko sabiedroto piekoptā ekspluatējoša dabas un apkārtējās vides resursu izmantošana. Piemēri ir lielu Austrumeiropas mežu platību pilnīga izciršana kokmateriālu eksportam, medību un saudzējamo teritoriju noteikumu ignorēšana labi maksājošu klientu interesēs, kā arī kodolatkritumu izgāšana.
Citi nepareizas saimniekošanas piemēri attiecas uz dienesta mašīnām, datoriem un visādām iekārtām. Tikai 1993. un 1994. gadā vien Krievijas ģenerāļi piesavinājušies gandrīz miljonus no tādas armijas īpašuma pārdošanas, kas bija paredzēta, lai palīdzētu samaksāt par dzīvokļu celtniecību armijas vajadzībām.18 Dažas rīcības ir izraisījušas dzīvības apdraudējumus, kā gadījumā, kad “pa kreisi” pārdotas svarīgas policijas vai militārās iekārtas. Ir pat tāda ziņa, ka Krievijas Ziemeļu flote nevarēja izglābt zemūdeni Kursk, jo tā bija iznomājusi savu vismodernāko glābšanas ekipējumu privātām naftas kompānijām.19
Atbildīgās personas reizēm iznomā sabiedriskās telpas, piemēram, valsts īpašumā esošus uzņēmumus, transporta sistēmas un ostas, parkus un zemi, biroju un dzīvokļu ēkas, sanatorijas un atpūtas namus, veikalus un restorānus. Skolu amatpersonas iznomā klašu telpas privātām firmām, taču nomas maksa reti kad tiek izmantota atlikušās skolas daļas uzturēšanai. Vispārpieņemta prakse kopš komunistu laikiem ir nepareizs sabiedriskā darbaspēka izmantojums, piemēram, kad armijas virsnieki izmanto regulārā dienesta karavīrus privāto vasarnīcu celtniecībā.20 Cilvēki, kas saņem algu no valsts līdzekļiem, bieži “iznomā” sevi citos darbos, apkrāpjot sabiedrību. Policisti mēdz strādāt par privātiem drošības sargiem, ķirurgi ārstē privātus pacientus un valsts universitāšu profesori mēdz sniegt privātas konsultācijas lekciju sarakstā esošo kursu vietā.
Valsts īpašuma nepareizas vadības apakštips ir valstij piederošo uzņēmumu un cita īpašuma šķietamā privatizācija. Valsts nolīgti vadītāji darbojas tā it kā tas viss piederētu viņiem, samazinot jebkādu publiskās atbildības līmeni. Ja vispār pastāv pārraudzība, tad to veic politiski ieceltas direktoru padomes, kas saņem milzīgus atalgojumus un slepeni arī citas privilēģijas. Daudzos šajos gadījumos ir arī uzkrītoši interešu konflikti.
Iedzīvošanās no privatizācijas
Daudzu tumšu darījumu iznākums atgādina laupīšanu. Čehijas Republikā bijušā premjerministra Vāclava Klausa (Václav Klaus) partija atzinās, ka pieņēmusi miljonu “ziedojumu”, kas bija saistīts ar telekomunikāciju monopola privatizāciju un kas nonāca Šveices bankā.21 Salīdzinošajā Pasaules Bankas postkomunistisko valstu reģiona korupcijas pētījumā teikts, ka “korupcijai ir bijusi galvenā loma” privatizācijā.22 Dažādos gadījumos paņēmieni atšķiras, taču kopsaucējs ir tas, ka par valsts īpašuma privatizāciju atbildīgās amatpersonas savu pienākumu pildīšanas vietā ir pievērsušās savas personiskās bagātības papildināšanai. Visu politiķu tēls ir cietis no tā, ka tikai retais no viņiem ir izvairījies no šādiem darījumiem vai mēģinājis atturēt savus kolēģus. Tādējādi nozīmīgu korupcijas pieredzi veido arī tas, ka godīgākie politiķi nedarbojas profilaktiski. Visvairāk korupcija ir skārusi privatizāciju tad, kad nelielas amatpersonu grupas ir varējušas pieņemt lēmumus bez atvērta tirgus konkurences, publiskas pārbaudes vai atbildības procedūrām.
Manipulācijas ar publiskiem Iepirkumiem
Ja cenas, ko valsts mēdz saņemt no privatizācijas darījumiem, ir pārāk zemas, cenas, ko tā maksā par iepirkumiem, mēdz būt pārāk augstas. Pēc Pasaules Bankas datiem, lielu valsts iepirkumu cenas Polijā pārsniedz tirgus cenas divas vai trīs reizes.23 Ļaunprātīga publiskā iepirkuma izmantošana nozīmē, ka privātas firmas gūst pārmērīgu peļņu uz valsts rēķina. To veic dažādos korumpētas veidos, piemēram, atkāpjoties no noteikumiem par godīgu konkurenci izsolēs un interešu konfliktiem, gan vienkārši imitējot likumu ievērošanu. Taupības neievērošana var kļūt skandaloza, kā, piemēram, kad dažas Rīgas pilsētas domes amatpersonas par savu dienesta mašīnu iepirka Lincoln Navigator. Iepirkumi bieži saistās ar kukuļiem un komisijas naudām (parasti 5 līdz 10 procenti no pasūtījuma vērtības), kā arī ar krāpnieciskiem vērtību nosacījumiem un norēķiniem. Līdzās naudas izmaksām šādām izdarībām ir arī politiskās izmaksas, kas vislabāk atspoguļojas faktā, ka valsts institūcijas zaudē sabiedrības uzticību.
Nepotisms, sakaru izmantošana un amatu “pārdošana”
Šaubīgi darbā pieņemšanas gadījumi parasti ir citu korupcijas darījumu sekmēšanas veids, it sevišķi attiecībā uz tādu augsta līmeņa amatpersonu pieņemšanu, kas ir atbildīgas par nozīmīgiem valsts īpašumiem. Piemēri ir Finansu, Ekonomikas un Transporta ministrijas, Privatizācijas aģentūra, valsts īpašumā esošu uzņēmumu vadība, ostas un citas infrastruktūras daļas, kā arī muitas un nodokļu inspekcija. 1998. gada Pasaules Bankas pētījumā par Albāniju, Gruziju un Latviju konstatēts, ka “ienesīgu” valsts amatu cenas ir “labi zināmas valsts amatpersonām un sabiedrībai kopumā, no kā var secināt, ka korupcija ir nopietni institucionalizēta.”24
Ļaunprātīga varas izmantošana, ieceļot amatos, parādās visos valsts pārvaldes līmeņos un dažāda veida institūcijās, tajā skaitā arī universitātēs, diplomātiskajā dienestā, valsts īpašumā esošajos masu medijos, tiesu iekārtā un bruņotajos spēkos. Arī šeit korupcija izpaužas gan kā aktīva rīcība, gan kā bezdarbība. Reformu atbalstošo cilvēku kandidatūras tiek noraidītas neatkarīgi no tā, vai tie ir vietējie reformu veicēji vai Rietumos izglītību guvuši profesionāļi. Senu paziņu tīkls pārāk bieži aizsargā draugu darbavietas. Paziņojumi, ka nav citu kandidatūru vai ka kādam amatam nepieciešama īpaša pieredze, maskē personiskā labuma un cinisma dienaskārtību, kas aizsargā ietekmes sfēru no jauniem, labi apmācītiem darbiniekiem.25 Piemēram, daudzas postkomunistisko valstu iestādes atsakās atzīt ārzemju akadēmiskos grādus, pat ja tie iegūti slavenās pasaules universitātēs. Citos gadījumos iets tālāk par atsevišķiem lēmumiem attiecībā uz personālu, un tiek apzināti kavēta jaunu, konkurētspējīgu, alternatīvu kadru sagatavošanai domātu apmācības programmu izveide. Varas ļaunprātīgai izmantošanai personāla lēmumu pieņemšanā ir arī citi veidi, piemēram, izmantojot amatā iecelšanu un paaugstināšanu kā kukuli un šantažējot, draudot ar atlaišanu, lai piespiestu kādu piedalīties korupcijā.

Atsauces

17. Diena (2000. gada 30. maijs). Novēlojies laikraksta raksts, kurā iztirzāta valsts ierēdņu atalgojuma reformas nepieciešamība. Tiek citēts Finansu ministrijas pārstāvis, kas apgalvo, ka daudzas valsts institūcijas maksā ierēdņiem aptuveni par 200 procentiem vairāk nekā “oficiālā” alga, taču citas institūcijas nespēj tā darīt. Tiek minēts arī, ka dažu institūciju direktori saņem aptuveni 2000 latus mēnesī. Dienas bizness (2001. gada 21. jūlijs). Salīdzināšanai – valsts apmaksātie skolotāji, medmāsas un pārējais personāls parasti nopelna mazāk nekā 100 latus mēnesī.

18. John M. Kramer, “The Politics of Corruption,” Current History 97, no. 621 (October 1998): 331. lpp.

19. Netiek minēts, kas saņēmis samaksu par šo darījumu. New York Times (August 24, 2000): 6. lpp.

20. Rakstā Moscow News 1996. gada 11. jūlijā teikts, ka laikā starp 1992. un 1996. gadu Maskavas apgabalā aptuveni 300 ģenerāļi ir uzcēluši vasarnīcas, kas maksā no 0 000 līdz miljoniem katra, izmantojot piesavinātus materiālus un nodarbinot militāro personālu, kam apsolīts agrākas militārā dienesta termiņa beigas. Citēts Kramer, “Politics of Corruption,” 331. lpp.

21. Aviezer Tucker, “Networking,” East European Constitutional Review 9, nos. 1/2 (winter/spring 2000): 110. lpp.

22. World Bank, Anticorruption in Transition, 32. lpp.

23. World Bank Warsaw Office, Corruption in Poland (October 11, 1999), 16. lpp.

24. Daniel Kaufman, Sanjay Pradhan, and Randi Ryterman, “New Frontiers in Diagnosing and Combating Corruption,” World Bank PREMnotes 7 (October 1998): 2. lpp.

25. Aviezer Tucker min komunistu mācībspēku nomenklatūras korupciju valsts universitātē (“Introduction: Higher Education on Trial,” East European Constitutional Review 9, no. 3 (summer 2000): 88–89. lpp.).

Kukuļošana, lai apietu likumu
Korupcija ikdienas saskarē starp amatpersonām un pilsoņiem parasti ir amatpersonu kukuļošana, lai varētu pārkāpt likumus un noteikumus. Mājsaimniecību pētījumi atsevišķās postkomunistiskajās valstīs liecina, ka maksājumi policijai, it sevišķi ceļu policijai, un maksājumi par veselības pakalpojumiem sasniedz gandrīz pusi visu kukuļu izdevumu. Ar izglītības iestādēm saistītie kukuļi, it sevišķi šīs sistēmas augstākajos līmeņos, arī ir relatīvi izplatīti.7 Kukuļošana bieži ir atklāts noslēpums, un dažkārt “cenrāži” pat tiek publicēti. Ukrainas pilsētas Doņeckas laikrakstā ziņots par – lielo kukuļa cenu par labu eksāmena atzīmi vietējās vidusskolās un universitātēs; norādīta arī “grupas” cena par tikai katram studentam, kā arī papildu likme apmērā tiem studentiem, kas jau kārtojuši eksāmenu, taču izkrituši.8 Ne visi kukuļi ir tik sistematizēti. Biežāk atsevišķas amatpersonas vai iedzīvotāji prasa vai dod kukuļus bez noteiktas likmes.
Gadījumi, kad atsevišķi iedzīvotāji piedāvā kukuļus, piemēram, ceļu policijai, ir politiski mazāk kaitīgi nekā gadījumi, kad valsts amatpersonas organizēti nodarbojas ar iedzīvotāju izspiešanu. Ja kāds šoferis piekukuļo ceļu policistu, tas netieši rada draudus ceļu drošībai, taču, ja policistu grupa pieprasa kukuļus autovadītāju apliecību izsniegšanai, tad tiek sistemātiski iedragāta gan sabiedriskā drošība, gan likuma vara.9 Politiskais kaitējums ir vēl lielāks, ja kukuļņemšana ir institucionalizēta, kā gadījumā, ja kādas valsts iestādes darbinieki kopīgi izspiež kukuļus un tos sadala savā starpā, bieži balstoties uz izstrādātu formulu.10 Ja tā notiek, tad oficiālie pārvaldes likumi ir de facto nomainīti, un attiecīgajā iestādē vai filiālē ir izveidots jauns politiskais režīms. Ja publiskās institūcijās sāk dominēt neoficiāli likumi un maksājumi, ir mainījusies visas valsts politiskā iekārta.
Ja korupcija skar tikai dažas pārvaldes nozares, tad politiskais kaitējums ir atkarīgs no tā, kas tās ir par nozarēm. Ir viena lieta, ja iedzīvotāji pērk sabiedriskos pakalpojumus, piemēram, veselības aprūpi vai augstāko izglītību. Valsts leģitimitāte un un efektivitāte ir daudz nopietnāk apdraudēta, ja pērkamas ir tiesu procedūras un tiesu spriedumi, tāpēc ka tiesiskums ir demokrātijas centrālais elements, un tā iedragāšana skar publiskās atbildības līmeni visās valsts un sabiedriskās dzīves sfērās. Korupcija nodokļu iekasēšanas dienestā, iespējams, atrodas kaut kur politiskā kaitējuma skalas vidū, turpretim kukuļi celtniecības, ugunsdzēsības un sanitārajiem inspektoriem var nodarīt lielu ļaunumu sabiedrībai, ja to rezultātā tiek apdraudēta drošība. Tomēr dažos gadījumos korupcija nerada nekādas bīstamas sekas sabiedriskajai drošībai, un tā drīzāk ir veids, kā izvairīties no pārspīlēta birokrātisma.
Pārregulēšana, slēpšana un dezorganizācija
Birokrāti, kas piekopj izspiešanu, apzināti padara neskaidru un palielina likumu, procedūru, noteikumu un nodevu maksājumu prasību skaitu, lai sabiedrību vairāk piespiestu piedāvāt kukuļus.11 Šādi ierēdņi var arī saīsināt biroja darba laiku, nesniegt informāciju un padarīt pēc iespējas neciešamāku birokrātisko procesu, jo šādi šķēršļi rada vairāk iespēju, ka iedzīvotāji piedāvās nelikumīgus maksājumus. Sūzana Rouza-Ekermane (Susan Rose-Ackerman) norāda, ka birokrāti mēģina izturēties kā monopolisti, kas gūst peļņu no deficīta radītajām augšupejošām cenām.12 Vai, runājot Klitgārda (Robert Klitgaard) vārdiem, “korupcija plaukst no dezorganizācijas.”13 Haoss un neskaidrības nodrošina arī ar vairogu, aiz kura paslēpties, ja notiek izmeklēšana, ko labi zina birokrāti, kas ir ieinteresēti izmantot savu amatu iedzīvošanās nolūkā. Savukārt iedzīvotāju interesēs ir nodrošināt efektīvu publisko pārvaldi un tās demonopolizāciju.
Pārregulēšanas korupcija var pastāvēt tādu birokrātu dēļ, kas padarījuši sevi par ļoti svarīgiem, jo viņi no varas gūst psiholoģisku apmierinājumu. Dažādu motīvu dēļ tajā iesaistās arī amatpersonu grupas, kas ir ieinteresētas atturēt reformētājus no birokrātijas samazināšanas. Ja šādas personas uzvar, cīņas par ietekmes sfērām un dzelžainas procedūras kļūst par postkomunistisko valstu pārvaldes sistēmisku iezīmi.
Licencēšanas un inspekcijas pilnvaru nelietīga izmantošana
Katra valsts izdod profesiju licences un atļaujas darbībām, kas skar kopējo labumu, piemēram, sabiedrisko drošību vai vides aizsardzību. Licencēšana vienmēr ir jūtīga pret korupciju, it sevišķi, ja izveidoto sistēmu vietā parādās jaunas, kā tas ir noticis postkomunistiskajās valstīs.
Pētījums par korupciju Ukrainā 1999. gadā atklāja, ka vidusmēra uzņēmējam savas uzņēmējdarbības reģistrēšanai bija jāveltī piecdesmit piecas dienas. Divdesmit sešiem birojiem bija tiesības pārbaudīt firmas un pieprasīt sodanaudas par likuma pārkāpumiem, taču likumi nebija publicēti, un inspektori varēja sodīt uzņēmējus, nepasakot, par kādu pārkāpumu. Šādā situācijā kukuļi var veicināt licences saņemšanu un izvairīšanos no sodanaudām.14
Daži inspektori ir alkatīgi. Astoņdesmit septiņi procenti no Krievijas uzņēmējiem kādā 1997.–1998. gada pētījumā ziņoja par ierēdņu spiedienu, it īpaši kukuļu pieprasījumiem, kad viņi centušies iegūt licences un atļaujas.15 Salīdzinošajā pētījumā par veikalu īpašniekiem Krievijā un Polijā atklāts, ka veikalu īpašniekus Maskavā pārbaudījuši vidēji 3,9 dažādi biroji, kas kopā apmeklējuši veikalus deviņpadsmit reizes gadā. Veikalu īpašniekus Varšavā pārbaudījuši vidēji 2,6 biroji, kuru amatpersonas ieradušās veikalā tikai deviņas reizes gadā.16

Atsauces
1. Piemēram, William L. Miller, Åse B. Grodeland, and Tatyana Y. Koshechkina, A Culture of Corruption? Coping with Government in Post-Communist Europe (New York: Central European University Press, 2001) un vairāki Pasaules Bankas pētījumi, sevišķi Anticorruption in Transition: A Contribution to the Policy Debate (Washington, DC: World Bank, 2000).
2. Transparency International dati, kā arī bijušās Padomju Savienības un Austrumeiropas pētījumu dati liecina par lielām atšķirībām dažādās valstīs. Sk., piemēram, Miller et al., Culture of Corruption? un Pasaules Bankas pētījumus.
3. Robert Klitgaard, Controlling Corruption (Berkeley: University of California Press, 1988), 75. lpp.
4. James C. Scott, Comparative Political Corruption (Englewood Cliffs, NJ: Prentice Hall, 1972), 2.lpp.
5. Richard Rose, William Mishler, and Christian Haerpfer, Democracy and Its Alternatives: Understanding Postcommunism Societies (Baltimore: Johns Hopkins University Press, 1998), 188. lpp.
6. Miller et al., Culture of Corruption? 64–64. lpp.
7. World Bank, Anticorruption in Transition, 9. lpp.
8. Miller et al., Culture of Corruption? 100–101. lpp.
9. Pētījumā Latvijā 78 procenti no respondentiem apgalvoja, ka “pašreizējā valsts birokrātiskā sistēma piespiež cilvēkus dot kukuļus.” Sabiedrība par atklātību - Delna, Korupcijas seja Latvijā (2000. gada aprīlis), 20.lpp.
10. Šeit es balstos uz personisku komunikāciju ar šā reģiona kolēģiem. Ir maz sistemātisku pētījumu par institucionalizētas korupcijas organizatorisko aspektu. Līdzīgu fenomenu un pētījumu trūkumu Ķīnā min Ksiaobo Lu, Cadres and Corruption: The Organizational Involution of the Chinese Communist Party (Stanford: Stanford University Press, 2000), 201–202. lpp.
11. Sal. Vadim Radaev, “Corruption and Violence in Russian Business in the Late 1990s,” no Economic Crime in Russia, red. Alena V. Ledeneva and Marina Kurkchiyan (Boston: Kluwer Law International, 2000), 66. lpp., 12. Susan Rose-Ackerman, Corruption: A Study in Political Economy (New York: Academic Press, 1978), 90. lpp.
13. Klitgaard, Controlling Corruption, 79. lpp.
14. Inna Pidluska, Ukrainian Center for Independent Research, ziņots Robert Lyle, “Ukraine Under Corruption Spotlight,” RFE/RL Newsline (February 26, 1999).
15. Radaev, “Corruption and Violence in Russian Business,” 67–68. lpp.
16. Timothy Frye, “Corruption: The Polish and Russian Experiences,” Electronic Journal of the U.S. Information Agency, Economic Perspectives 3, no. 5 (November 1998): 2. lpp.

Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Eduards Stiprais laikrakstam atzinis, ka viņam ir bijušas sarunas ar partiju pārstāvjiem, kurās viņš lūdzis rezervēt laiku pirmdien gadījumā, ja prezidents redzēs, ka ir nepieciešamība tikties ar partijām. Taču situācija izveidojusies tāda, ka Zatlers ir izvēlējies sasaukt Saeimas sesiju.
Plašākus komentārus prezidenta kanceleja nesniedz. Laikraksts norāda, ka, pēc dažu ekspertu domām, prezidents ir nobijies no opozīcijas uzstājīgiem aicinājumiem rosināt parlamenta atlaišanu. Cituprāt, vēlētāju lielā aktivitāte viņam ir devusi cerību ātrākos tempos virzīt uz priekšu iniciatīvu par Satversmes grozījumiem, aicinot Saeimai tos pieņemt vēl šajā gadā.
Labējā opozīcija arī pieļauj, ka trešdienas ārkārtas sēdi būs ātri jābeidz uzreiz pēc prezidenta uzrunas bez debatēm tāpēc, ka Zatleram jādodas uz Pekinu, savukārt Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem ir dežūra Ventspils slimnīcā kā ārstam. Daudze atzina, ka viņam bijusi plānota dežūra, taču viņam esot atsaucīgi kolēģi, tāpēc neesot problēmu dežūras samainīt.

www.delfi.lv