Amatpersonu piekopta piesavināšanās
Valsts ierēdņi, individuāli vai slepeni vienojoties savā starpā, var mēģināt sev ko iegūt, izmantojot savus sakarus, privatizāciju un valsts iepirkumus. Šāda prakse var pārvērst sabiedriskās institūcijas privātās “muižiņās”, kas apmierina labi iekārtojušos kungu kaprīzes. Dažādu labumu, nomu un nodevu izspiešana mēdz kļūt sistemātiska, jo oficiālie noteikumi ir jāpārkāpj atkārtoti ilgākā laika posmā. Lai saglabātu korupcijas ieguvumus un varu, vainīgajiem ir jāapgūst slēpšanas, krāpšanas un citu darījumos iesaistīto personu iekārdināšanas iemaņas. Sekas ir nopietnākas nekā tikai valsts naudas līdzekļu un īpašuma nozūmēšana, jo slēpts politiskais režīms reāli aizstāj formālo valsts iekārtu.
Komunistu laikā valstij piederēja viss: uzņēmumi, resursi, nekustamais īpašums un visi citi ražošanas līdzekļi. Pāreja uz privātīpašumu un brīvo tirgu skar milzīgus un daudzveidīgus īpašumus un rada atbildīgajiem lielu kārdinājumu iedzīvoties. Tāpat arī daudzām komunistu ēras šķietami sabiedriskajām organizācijām, piemēram, sporta klubiem, arodbiedrībām vai Sarkanajam Krustam arī ir bijis jākļūst par īstām pilsoniskām apvienībām.
Valsts resursu novirzīšana
Naudu var novirzīt uz slēptiem “otrajiem” budžetiem, kas līdzinās valsts iestāžu oficiālajiem budžetiem vai pārsniedz tos. Samērā bieži valsts amatpersonu un valsts ierēdņu algas tiek papildinātas ar slēptu otro algu un piemaksām. Prēmijas parasti ir vismaz piecu mēnešalgu apmērā, un arī otrā alga var būt pamatīga. Pēc skandāla par nesankcionētiem izdevumiem Latvijas Valsts kancelejā oficiāls audits konstatēja, ka papildu samaksa, “nebūdama tieši nelikumīga, dažos gadījumos nozīmē 300 procentu piemaksu pamatalgai”.17 Vadība nosaka piemaksas un īpašās algas pēc saviem ieskatiem, kas tai nodrošina plašas ietekmes iespējas. Lai gan šāda varas izmantošana jau pati par sevi ir problemātiska, tas ir arī svarīgs piekāpības un pat slepenas vienošanās realizēšanas līdzeklis. Par otrajām algām vienojas vadītājs un atsevišķi darbinieki, kuriem bieži ir jāparakstās, ka par to neko neizpaudīs. Šī slepenība attiecībā uz sabiedriskās naudas izmantošanu norāda, ka tajā iesaistītie cilvēki saprot, ka veic darbības, kas ir neleģitīmas, neētiskas un, iespējams, nelikumīgas.
Pastāv arī daudz citu ieguvumu, ko amatpersonas izmanto, lai iedzīvotos un palīdzētu sev tīkamiem cilvēkiem. Sabiedrības sašutums parasti skar klaji redzamu un ārkārtēju iestāžu izšķērdību, piemēram, luksus automašīnas, glaunas pieņemšanas vai sadomātus ārzemju braucienus, taču tā ir tikai leduskalna redzamā daļa. Pastāv daudz citu slēptu ieguvumu, kas mantoti no komunistu ēras, kuras laikā personiskā labklājība bija saistīta ar darbavietu. Darbavieta nodrošināja dzīvokļu un automašīnu ieguvi, pieeju specveikaliem un restorāniem, atvaļinājuma un atpūtas ārstniecisko kursu iespējas, sportošanu un pirts apmeklējumus, labāku medicīnisko un bērnu aprūpi, pat kapu vietas iegādi. Šādā nodarbinātības kultūrā oficiālajai darba algai bija daudz mazāka nozīme nekā priekšnieka nodrošinātajiem cita veida maksājumiem un privilēģijām. Šī prakse turpinās dažādās pakāpēs atkarībā no valsts un darbavietas, un tas izskaidro, kāpēc daudzas komunistisko režīmu amatpersonas centās saglabāt savus amatus par spīti ļoti zemajām oficiālajām algām un algu izmaksas parādiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pavērsiens pret Rietumiem un ārvalstu palīdzības pieplūdums deva jaunas iedzīvošanās iespējas - konsultāciju apmaksas, ārzemju konferenču un sanāksmju apmeklējumu, kā arī ārvalstu stipendiju veidā. Labumus arī varēja gūt no sakariem ar ārvalstu uzņēmējiem un politiķiem.
Nepareiza valsts īpašumu pārvalde un piesavināšanās
Par valsts īpašumiem atbildīgie ierēdņi var tos nepareizi izmantot vai piesavināties. Viena no darbībām ar ilglaicīgām sekām ir valsts nozīmēto vadītāju un viņu politisko sabiedroto piekoptā ekspluatējoša dabas un apkārtējās vides resursu izmantošana. Piemēri ir lielu Austrumeiropas mežu platību pilnīga izciršana kokmateriālu eksportam, medību un saudzējamo teritoriju noteikumu ignorēšana labi maksājošu klientu interesēs, kā arī kodolatkritumu izgāšana.
Citi nepareizas saimniekošanas piemēri attiecas uz dienesta mašīnām, datoriem un visādām iekārtām. Tikai 1993. un 1994. gadā vien Krievijas ģenerāļi piesavinājušies gandrīz miljonus no tādas armijas īpašuma pārdošanas, kas bija paredzēta, lai palīdzētu samaksāt par dzīvokļu celtniecību armijas vajadzībām.18 Dažas rīcības ir izraisījušas dzīvības apdraudējumus, kā gadījumā, kad “pa kreisi” pārdotas svarīgas policijas vai militārās iekārtas. Ir pat tāda ziņa, ka Krievijas Ziemeļu flote nevarēja izglābt zemūdeni Kursk, jo tā bija iznomājusi savu vismodernāko glābšanas ekipējumu privātām naftas kompānijām.19
Atbildīgās personas reizēm iznomā sabiedriskās telpas, piemēram, valsts īpašumā esošus uzņēmumus, transporta sistēmas un ostas, parkus un zemi, biroju un dzīvokļu ēkas, sanatorijas un atpūtas namus, veikalus un restorānus. Skolu amatpersonas iznomā klašu telpas privātām firmām, taču nomas maksa reti kad tiek izmantota atlikušās skolas daļas uzturēšanai. Vispārpieņemta prakse kopš komunistu laikiem ir nepareizs sabiedriskā darbaspēka izmantojums, piemēram, kad armijas virsnieki izmanto regulārā dienesta karavīrus privāto vasarnīcu celtniecībā.20 Cilvēki, kas saņem algu no valsts līdzekļiem, bieži “iznomā” sevi citos darbos, apkrāpjot sabiedrību. Policisti mēdz strādāt par privātiem drošības sargiem, ķirurgi ārstē privātus pacientus un valsts universitāšu profesori mēdz sniegt privātas konsultācijas lekciju sarakstā esošo kursu vietā.
Valsts īpašuma nepareizas vadības apakštips ir valstij piederošo uzņēmumu un cita īpašuma šķietamā privatizācija. Valsts nolīgti vadītāji darbojas tā it kā tas viss piederētu viņiem, samazinot jebkādu publiskās atbildības līmeni. Ja vispār pastāv pārraudzība, tad to veic politiski ieceltas direktoru padomes, kas saņem milzīgus atalgojumus un slepeni arī citas privilēģijas. Daudzos šajos gadījumos ir arī uzkrītoši interešu konflikti.
Iedzīvošanās no privatizācijas
Daudzu tumšu darījumu iznākums atgādina laupīšanu. Čehijas Republikā bijušā premjerministra Vāclava Klausa (Václav Klaus) partija atzinās, ka pieņēmusi miljonu “ziedojumu”, kas bija saistīts ar telekomunikāciju monopola privatizāciju un kas nonāca Šveices bankā.21 Salīdzinošajā Pasaules Bankas postkomunistisko valstu reģiona korupcijas pētījumā teikts, ka “korupcijai ir bijusi galvenā loma” privatizācijā.22 Dažādos gadījumos paņēmieni atšķiras, taču kopsaucējs ir tas, ka par valsts īpašuma privatizāciju atbildīgās amatpersonas savu pienākumu pildīšanas vietā ir pievērsušās savas personiskās bagātības papildināšanai. Visu politiķu tēls ir cietis no tā, ka tikai retais no viņiem ir izvairījies no šādiem darījumiem vai mēģinājis atturēt savus kolēģus. Tādējādi nozīmīgu korupcijas pieredzi veido arī tas, ka godīgākie politiķi nedarbojas profilaktiski. Visvairāk korupcija ir skārusi privatizāciju tad, kad nelielas amatpersonu grupas ir varējušas pieņemt lēmumus bez atvērta tirgus konkurences, publiskas pārbaudes vai atbildības procedūrām.
Manipulācijas ar publiskiem Iepirkumiem
Ja cenas, ko valsts mēdz saņemt no privatizācijas darījumiem, ir pārāk zemas, cenas, ko tā maksā par iepirkumiem, mēdz būt pārāk augstas. Pēc Pasaules Bankas datiem, lielu valsts iepirkumu cenas Polijā pārsniedz tirgus cenas divas vai trīs reizes.23 Ļaunprātīga publiskā iepirkuma izmantošana nozīmē, ka privātas firmas gūst pārmērīgu peļņu uz valsts rēķina. To veic dažādos korumpētas veidos, piemēram, atkāpjoties no noteikumiem par godīgu konkurenci izsolēs un interešu konfliktiem, gan vienkārši imitējot likumu ievērošanu. Taupības neievērošana var kļūt skandaloza, kā, piemēram, kad dažas Rīgas pilsētas domes amatpersonas par savu dienesta mašīnu iepirka Lincoln Navigator. Iepirkumi bieži saistās ar kukuļiem un komisijas naudām (parasti 5 līdz 10 procenti no pasūtījuma vērtības), kā arī ar krāpnieciskiem vērtību nosacījumiem un norēķiniem. Līdzās naudas izmaksām šādām izdarībām ir arī politiskās izmaksas, kas vislabāk atspoguļojas faktā, ka valsts institūcijas zaudē sabiedrības uzticību.
Nepotisms, sakaru izmantošana un amatu “pārdošana”
Šaubīgi darbā pieņemšanas gadījumi parasti ir citu korupcijas darījumu sekmēšanas veids, it sevišķi attiecībā uz tādu augsta līmeņa amatpersonu pieņemšanu, kas ir atbildīgas par nozīmīgiem valsts īpašumiem. Piemēri ir Finansu, Ekonomikas un Transporta ministrijas, Privatizācijas aģentūra, valsts īpašumā esošu uzņēmumu vadība, ostas un citas infrastruktūras daļas, kā arī muitas un nodokļu inspekcija. 1998. gada Pasaules Bankas pētījumā par Albāniju, Gruziju un Latviju konstatēts, ka “ienesīgu” valsts amatu cenas ir “labi zināmas valsts amatpersonām un sabiedrībai kopumā, no kā var secināt, ka korupcija ir nopietni institucionalizēta.”24
Ļaunprātīga varas izmantošana, ieceļot amatos, parādās visos valsts pārvaldes līmeņos un dažāda veida institūcijās, tajā skaitā arī universitātēs, diplomātiskajā dienestā, valsts īpašumā esošajos masu medijos, tiesu iekārtā un bruņotajos spēkos. Arī šeit korupcija izpaužas gan kā aktīva rīcība, gan kā bezdarbība. Reformu atbalstošo cilvēku kandidatūras tiek noraidītas neatkarīgi no tā, vai tie ir vietējie reformu veicēji vai Rietumos izglītību guvuši profesionāļi. Senu paziņu tīkls pārāk bieži aizsargā draugu darbavietas. Paziņojumi, ka nav citu kandidatūru vai ka kādam amatam nepieciešama īpaša pieredze, maskē personiskā labuma un cinisma dienaskārtību, kas aizsargā ietekmes sfēru no jauniem, labi apmācītiem darbiniekiem.25 Piemēram, daudzas postkomunistisko valstu iestādes atsakās atzīt ārzemju akadēmiskos grādus, pat ja tie iegūti slavenās pasaules universitātēs. Citos gadījumos iets tālāk par atsevišķiem lēmumiem attiecībā uz personālu, un tiek apzināti kavēta jaunu, konkurētspējīgu, alternatīvu kadru sagatavošanai domātu apmācības programmu izveide. Varas ļaunprātīgai izmantošanai personāla lēmumu pieņemšanā ir arī citi veidi, piemēram, izmantojot amatā iecelšanu un paaugstināšanu kā kukuli un šantažējot, draudot ar atlaišanu, lai piespiestu kādu piedalīties korupcijā.

Atsauces

17. Diena (2000. gada 30. maijs). Novēlojies laikraksta raksts, kurā iztirzāta valsts ierēdņu atalgojuma reformas nepieciešamība. Tiek citēts Finansu ministrijas pārstāvis, kas apgalvo, ka daudzas valsts institūcijas maksā ierēdņiem aptuveni par 200 procentiem vairāk nekā “oficiālā” alga, taču citas institūcijas nespēj tā darīt. Tiek minēts arī, ka dažu institūciju direktori saņem aptuveni 2000 latus mēnesī. Dienas bizness (2001. gada 21. jūlijs). Salīdzināšanai – valsts apmaksātie skolotāji, medmāsas un pārējais personāls parasti nopelna mazāk nekā 100 latus mēnesī.

18. John M. Kramer, “The Politics of Corruption,” Current History 97, no. 621 (October 1998): 331. lpp.

19. Netiek minēts, kas saņēmis samaksu par šo darījumu. New York Times (August 24, 2000): 6. lpp.

20. Rakstā Moscow News 1996. gada 11. jūlijā teikts, ka laikā starp 1992. un 1996. gadu Maskavas apgabalā aptuveni 300 ģenerāļi ir uzcēluši vasarnīcas, kas maksā no 0 000 līdz miljoniem katra, izmantojot piesavinātus materiālus un nodarbinot militāro personālu, kam apsolīts agrākas militārā dienesta termiņa beigas. Citēts Kramer, “Politics of Corruption,” 331. lpp.

21. Aviezer Tucker, “Networking,” East European Constitutional Review 9, nos. 1/2 (winter/spring 2000): 110. lpp.

22. World Bank, Anticorruption in Transition, 32. lpp.

23. World Bank Warsaw Office, Corruption in Poland (October 11, 1999), 16. lpp.

24. Daniel Kaufman, Sanjay Pradhan, and Randi Ryterman, “New Frontiers in Diagnosing and Combating Corruption,” World Bank PREMnotes 7 (October 1998): 2. lpp.

25. Aviezer Tucker min komunistu mācībspēku nomenklatūras korupciju valsts universitātē (“Introduction: Higher Education on Trial,” East European Constitutional Review 9, no. 3 (summer 2000): 88–89. lpp.).

Kukuļošana, lai apietu likumu
Korupcija ikdienas saskarē starp amatpersonām un pilsoņiem parasti ir amatpersonu kukuļošana, lai varētu pārkāpt likumus un noteikumus. Mājsaimniecību pētījumi atsevišķās postkomunistiskajās valstīs liecina, ka maksājumi policijai, it sevišķi ceļu policijai, un maksājumi par veselības pakalpojumiem sasniedz gandrīz pusi visu kukuļu izdevumu. Ar izglītības iestādēm saistītie kukuļi, it sevišķi šīs sistēmas augstākajos līmeņos, arī ir relatīvi izplatīti.7 Kukuļošana bieži ir atklāts noslēpums, un dažkārt “cenrāži” pat tiek publicēti. Ukrainas pilsētas Doņeckas laikrakstā ziņots par – lielo kukuļa cenu par labu eksāmena atzīmi vietējās vidusskolās un universitātēs; norādīta arī “grupas” cena par tikai katram studentam, kā arī papildu likme apmērā tiem studentiem, kas jau kārtojuši eksāmenu, taču izkrituši.8 Ne visi kukuļi ir tik sistematizēti. Biežāk atsevišķas amatpersonas vai iedzīvotāji prasa vai dod kukuļus bez noteiktas likmes.
Gadījumi, kad atsevišķi iedzīvotāji piedāvā kukuļus, piemēram, ceļu policijai, ir politiski mazāk kaitīgi nekā gadījumi, kad valsts amatpersonas organizēti nodarbojas ar iedzīvotāju izspiešanu. Ja kāds šoferis piekukuļo ceļu policistu, tas netieši rada draudus ceļu drošībai, taču, ja policistu grupa pieprasa kukuļus autovadītāju apliecību izsniegšanai, tad tiek sistemātiski iedragāta gan sabiedriskā drošība, gan likuma vara.9 Politiskais kaitējums ir vēl lielāks, ja kukuļņemšana ir institucionalizēta, kā gadījumā, ja kādas valsts iestādes darbinieki kopīgi izspiež kukuļus un tos sadala savā starpā, bieži balstoties uz izstrādātu formulu.10 Ja tā notiek, tad oficiālie pārvaldes likumi ir de facto nomainīti, un attiecīgajā iestādē vai filiālē ir izveidots jauns politiskais režīms. Ja publiskās institūcijās sāk dominēt neoficiāli likumi un maksājumi, ir mainījusies visas valsts politiskā iekārta.
Ja korupcija skar tikai dažas pārvaldes nozares, tad politiskais kaitējums ir atkarīgs no tā, kas tās ir par nozarēm. Ir viena lieta, ja iedzīvotāji pērk sabiedriskos pakalpojumus, piemēram, veselības aprūpi vai augstāko izglītību. Valsts leģitimitāte un un efektivitāte ir daudz nopietnāk apdraudēta, ja pērkamas ir tiesu procedūras un tiesu spriedumi, tāpēc ka tiesiskums ir demokrātijas centrālais elements, un tā iedragāšana skar publiskās atbildības līmeni visās valsts un sabiedriskās dzīves sfērās. Korupcija nodokļu iekasēšanas dienestā, iespējams, atrodas kaut kur politiskā kaitējuma skalas vidū, turpretim kukuļi celtniecības, ugunsdzēsības un sanitārajiem inspektoriem var nodarīt lielu ļaunumu sabiedrībai, ja to rezultātā tiek apdraudēta drošība. Tomēr dažos gadījumos korupcija nerada nekādas bīstamas sekas sabiedriskajai drošībai, un tā drīzāk ir veids, kā izvairīties no pārspīlēta birokrātisma.
Pārregulēšana, slēpšana un dezorganizācija
Birokrāti, kas piekopj izspiešanu, apzināti padara neskaidru un palielina likumu, procedūru, noteikumu un nodevu maksājumu prasību skaitu, lai sabiedrību vairāk piespiestu piedāvāt kukuļus.11 Šādi ierēdņi var arī saīsināt biroja darba laiku, nesniegt informāciju un padarīt pēc iespējas neciešamāku birokrātisko procesu, jo šādi šķēršļi rada vairāk iespēju, ka iedzīvotāji piedāvās nelikumīgus maksājumus. Sūzana Rouza-Ekermane (Susan Rose-Ackerman) norāda, ka birokrāti mēģina izturēties kā monopolisti, kas gūst peļņu no deficīta radītajām augšupejošām cenām.12 Vai, runājot Klitgārda (Robert Klitgaard) vārdiem, “korupcija plaukst no dezorganizācijas.”13 Haoss un neskaidrības nodrošina arī ar vairogu, aiz kura paslēpties, ja notiek izmeklēšana, ko labi zina birokrāti, kas ir ieinteresēti izmantot savu amatu iedzīvošanās nolūkā. Savukārt iedzīvotāju interesēs ir nodrošināt efektīvu publisko pārvaldi un tās demonopolizāciju.
Pārregulēšanas korupcija var pastāvēt tādu birokrātu dēļ, kas padarījuši sevi par ļoti svarīgiem, jo viņi no varas gūst psiholoģisku apmierinājumu. Dažādu motīvu dēļ tajā iesaistās arī amatpersonu grupas, kas ir ieinteresētas atturēt reformētājus no birokrātijas samazināšanas. Ja šādas personas uzvar, cīņas par ietekmes sfērām un dzelžainas procedūras kļūst par postkomunistisko valstu pārvaldes sistēmisku iezīmi.
Licencēšanas un inspekcijas pilnvaru nelietīga izmantošana
Katra valsts izdod profesiju licences un atļaujas darbībām, kas skar kopējo labumu, piemēram, sabiedrisko drošību vai vides aizsardzību. Licencēšana vienmēr ir jūtīga pret korupciju, it sevišķi, ja izveidoto sistēmu vietā parādās jaunas, kā tas ir noticis postkomunistiskajās valstīs.
Pētījums par korupciju Ukrainā 1999. gadā atklāja, ka vidusmēra uzņēmējam savas uzņēmējdarbības reģistrēšanai bija jāveltī piecdesmit piecas dienas. Divdesmit sešiem birojiem bija tiesības pārbaudīt firmas un pieprasīt sodanaudas par likuma pārkāpumiem, taču likumi nebija publicēti, un inspektori varēja sodīt uzņēmējus, nepasakot, par kādu pārkāpumu. Šādā situācijā kukuļi var veicināt licences saņemšanu un izvairīšanos no sodanaudām.14
Daži inspektori ir alkatīgi. Astoņdesmit septiņi procenti no Krievijas uzņēmējiem kādā 1997.–1998. gada pētījumā ziņoja par ierēdņu spiedienu, it īpaši kukuļu pieprasījumiem, kad viņi centušies iegūt licences un atļaujas.15 Salīdzinošajā pētījumā par veikalu īpašniekiem Krievijā un Polijā atklāts, ka veikalu īpašniekus Maskavā pārbaudījuši vidēji 3,9 dažādi biroji, kas kopā apmeklējuši veikalus deviņpadsmit reizes gadā. Veikalu īpašniekus Varšavā pārbaudījuši vidēji 2,6 biroji, kuru amatpersonas ieradušās veikalā tikai deviņas reizes gadā.16

Atsauces
1. Piemēram, William L. Miller, Åse B. Grodeland, and Tatyana Y. Koshechkina, A Culture of Corruption? Coping with Government in Post-Communist Europe (New York: Central European University Press, 2001) un vairāki Pasaules Bankas pētījumi, sevišķi Anticorruption in Transition: A Contribution to the Policy Debate (Washington, DC: World Bank, 2000).
2. Transparency International dati, kā arī bijušās Padomju Savienības un Austrumeiropas pētījumu dati liecina par lielām atšķirībām dažādās valstīs. Sk., piemēram, Miller et al., Culture of Corruption? un Pasaules Bankas pētījumus.
3. Robert Klitgaard, Controlling Corruption (Berkeley: University of California Press, 1988), 75. lpp.
4. James C. Scott, Comparative Political Corruption (Englewood Cliffs, NJ: Prentice Hall, 1972), 2.lpp.
5. Richard Rose, William Mishler, and Christian Haerpfer, Democracy and Its Alternatives: Understanding Postcommunism Societies (Baltimore: Johns Hopkins University Press, 1998), 188. lpp.
6. Miller et al., Culture of Corruption? 64–64. lpp.
7. World Bank, Anticorruption in Transition, 9. lpp.
8. Miller et al., Culture of Corruption? 100–101. lpp.
9. Pētījumā Latvijā 78 procenti no respondentiem apgalvoja, ka “pašreizējā valsts birokrātiskā sistēma piespiež cilvēkus dot kukuļus.” Sabiedrība par atklātību - Delna, Korupcijas seja Latvijā (2000. gada aprīlis), 20.lpp.
10. Šeit es balstos uz personisku komunikāciju ar šā reģiona kolēģiem. Ir maz sistemātisku pētījumu par institucionalizētas korupcijas organizatorisko aspektu. Līdzīgu fenomenu un pētījumu trūkumu Ķīnā min Ksiaobo Lu, Cadres and Corruption: The Organizational Involution of the Chinese Communist Party (Stanford: Stanford University Press, 2000), 201–202. lpp.
11. Sal. Vadim Radaev, “Corruption and Violence in Russian Business in the Late 1990s,” no Economic Crime in Russia, red. Alena V. Ledeneva and Marina Kurkchiyan (Boston: Kluwer Law International, 2000), 66. lpp., 12. Susan Rose-Ackerman, Corruption: A Study in Political Economy (New York: Academic Press, 1978), 90. lpp.
13. Klitgaard, Controlling Corruption, 79. lpp.
14. Inna Pidluska, Ukrainian Center for Independent Research, ziņots Robert Lyle, “Ukraine Under Corruption Spotlight,” RFE/RL Newsline (February 26, 1999).
15. Radaev, “Corruption and Violence in Russian Business,” 67–68. lpp.
16. Timothy Frye, “Corruption: The Polish and Russian Experiences,” Electronic Journal of the U.S. Information Agency, Economic Perspectives 3, no. 5 (November 1998): 2. lpp.