Demokrātija

20. gadsimts ir kļuvis par demokrātijas gadsimtu. 1971. gadā Vašingtonā dibinātā bezpeļņas organizācija Freedom House 2000. gadā veica pētījumu “Demokrātijas gadsimts”. Pārskats par globālām politiskām pārmaiņām 20. gadsimtā, kurā ir apkopoti dati par politisko režīmu dinamiku 192 pasaules valstī laikposmā no 1950. līdz 2000. gadam. Saskaņā ar minēto pētījumu demokrātiskie režīmi – tādi, kur līderi tiek izvirzīti uz sāncensības principiem (daudzpartiju un daudzkandidātu) balstītās vēlēšanās, kur opozīcijas partijām ir iespējas cīnīties par varu vai piedalīties varas realizācijā, pastāvēja 120 valstīs jeb 62,5% no apsekoto valstu kopskaita, un demokrātijas apstākļos dzīvoja 58,2% zemeslodes iedzīvotāju (1950. gadā . attiecīgi 14,3% un 31%).2

Mūsdienu pasaulē demokrātijas vērtības atzīšana kļuvusi par plaši izplatītu parādību, bet rietumu pasaulē, par vispārpieņemtu normu. Pirmo reizi tas tika konstatēts uzreiz pēc 2. pasaules kara UNESCO ziņojumā .Demokrātija saspīlējumu pilnajā pasaulē..3 Taču šāda attieksme pret demokrātiju nav valdījusi vienmēr. Divus tūkstošus gadu lielākā daļa politiķu un politisko domātāju uzskatīja demokrātiju par zemāku sabiedrības pārvaldes veidu, kas grupu (pūļa) interešu vārdā upurē augstākās vērtības un visas sabiedrības labumu. Izcilais sengrieķu domātājs Platons sauca demokrātiju par “vairākuma ārprātu”. Pat 20. gadsimta pirmajā pusē atklātiem demokrātijas pretiniekiem bija visnotaļ nopietna ietekme, atcerēsimies kaut vai autoritāro un totalitāro režīmu īstenoto demokrātijas noliegumu 20..30. gados lielā daļā Eiropas valstu, tostarp arī Latvijā.

Mūsdienās politisko līderu runās un ierindas pilsoņu izteikumos valda pozitīvs, brīžiem pat jūsmīgs demokrātijas vērtējums. Par demokrātijas idejas uzvaras gājienu mūsdienu pasaulē liecina tas, ka pat demokrātijas pretinieki bieži vien izmanto tās retoriku un cenšas savās interesēs izmantot tās procedūras. Taču demokrātijas idejas nostiprināšanās mūsdienu pasaulē rada arī virkni agrāk nepieredzētu problēmu. Sociālisma nometnes sabrukums aizvadītā gadsimta 80. gadu beigās . 90. gadu sākumā nozīmēja arī bipolārās, uz divu lielvaru pretstata balstītās pasaules beigas. Līdz ar to spēku zaudēja daudzi argumenti, kas pēckara gados dominēja rietumu sabiedrības politiskajā diskursā. Piemēram, par svarīgu argumentu rietumu demokrātiju leģitimitātes pamatojumā kalpoja norāde, ka, neraugoties uz visiem trūkumiem, demokrātiskā pārvaldes forma ir labāka par “reālā sociālisma” autokrātiju. Kopš pagājušā gadsimta 80. gadu beigām šāds arguments no dienaskārtības ir zudis.

Rietumu demokrātijai ir jāmeklē jauni savas leģitimitātes pamatojumi arī sakarā ar integrācijas procesiem rietumu pasaulē, kuros kopš savas neatkarības atjaunošanas aktīvi darbojas arī Latvija. Kā grāmatā ar zīmīgu nosaukumu “Demokrātijas demokratizācija” atzīmē pazīstamais vācu pētnieks Klauss Ofe, sakarā ar valsts sociālisma sistēmas sabrukumu Centrālajā Eiropā un Austrumeiropā var runāt gan par demokrātijas uzvaru (jo mūsdienu rietumu pasaulē tai vairs nav nopietnu konkurentu), gan arī par krīzi (jo kā “vecajos”, tā “jaunajos” demokrātiskajos režīmos demokrātija ir daudzējādā ziņā zaudējusi savu “burvību”).4

Mūsdienu pasaulē arvien skaidrāks kļūst tas, par ko politikas teorijā tika runāts jau kopš Atēnu demokrātijas laikiem demokrātija nav pašmērķis un sociāli politiskās pilnības apliecinājums, vairākuma vara pati par sevi vēl nenozīmē efektīvu sabiedrības pārvaldi, demokrātiskās procedūras var veicināt arī autoritāru valdnieku varas nostiprināšanos. Šodien vairs netiek uzdots jautājums, vai demokrātija ir vajadzīga, tā vietā izvirzās jautājums, kāda demokrātija ir nepieciešama. Šis jautājums ir svarīgs arī tāpēc, ka nav vienas universālās “demokrātijas”, kas būtu vienādā mērā piemērota jebkurai sabiedrībai. Dažādās sabiedrībās atkarībā no vēsturiskās attīstības īpatnībām, kultūras tradīcijām un citiem faktoriem demokrātijas universālās vērtības īstenojas dažādos veidos. Tādējādi nozīmīgs un politiski jutīgs kļūst jautājums par demokrātijas iedabu, par robežšķirtni starp demokrātiju un nedemokrātisku sabiedrības pārvaldi, par iespējām novērtēt demokrātijas attīstības pakāpi un formulēt ieteikumus tās tālākai attīstībai. Līdz ar to kopš 20. gadsimta 90. gadiem rietumu literatūrā likumsakarīgi ir vērojams straujš demokrātijas problēmām veltītas literatūras apjoma un daudzveidības pieaugums.

Demokrātijas fenomena analīzē vispirms pievērsīsimies demokrātijas definīcijas jautājumiem. Sociālajās zinātnēs un politiskajā diskursā vārds “demokrātija” tiek lietots dažādās, bieži vien pretrunīgās nozīmēs, būtiski atšķiras pašas pieejas demokrātijas jēdziena noskaidrošanai. Lai definētu galvenās pieejas demokrātijas definēšanai, mēs izmantosim britu pētnieka Maikla Savarda (Saward) piedāvāto sistematizāciju.5 Savards nošķir demokrātijas “etimoloģisko” definīciju, “empīrisko” pieeju demokrātijas iedabas noskaidrošanā, priekšstatu par demokrātiju kā būtiski apstrīdēto jēdzienu un, visbeidzot, demokrātijas definēšanu, uzskaitot tos pamatprincipus, kas atšķir demokrātisku pārvaldi no nedemokrātiskas. Šīs pieejas nav jāaplūko kā savstarpēji izslēdzošas, uzsverot dažādus demokrātijas definīcijas aspektus, tās vienlaikus cita citu papildina, taču atšķirība ir būtiska. Ir jāņem vērā arī tas, ka dažādās demokrātijas definīcijas atšķiras vēl vismaz divos būtiskos aspektos. Pirmām kārtām runa ir par pretstatu starp esošās situācijas konstatāciju, no vienas puses, un uzsvaru uz jābūtību, noteiktos morālos vai teorētiskos principos balstītu priekšstatu par to, kādai demokrātijai ir jābūt, no otras puses, citiem vārdiem sakot, starp normatīvi orientētām un empīriski orientētām demokrātijas izpratnēm. Otrām kārtām dažādas demokrātijas definīcijas var sistematizēt pēc tā, cik plašs jautājumu loks tiek uzskatīts par demokrātiskām procedūrām pakļautu vai vismaz demokrātijai piekritīgu. Šajā sakarā būtisks ir nošķīrums starp formālo un substantīvo demokrātiju. Formālajā demokrātijā uzsvars tiek likts uz demokrātijas procedurālo aspektu, uz spēles noteikumiem, tā uzsver godīgu un regulāru vēlēšanu, vairākpartiju sistēmas, brīvu plašsaziņas līdzekļu, kā arī vārda, apziņas, biedrošanās u.c. fundamentālo brīvību nozīmi. Substantīvajā demokrātijā centrā izvirzās ne tikai demokrātiskās procedūras, ne tikai demokrātijas forma, bet arī saturs demokrātiskas politiskās līdzdalības sociāli ekonomiskie priekšnoteikumi, pilsoņu ekonomisko un sociālo tiesību nodrošinājuma pakāpe, demokrātijas principu loma mijiedarbībā starp pilsoņiem, no vienas puses, un vēlētām un nevēlētām pārvaldes struktūrām, no otras puses.

Kā jau tika atzīmēts, vienā no pieejām demokrātijas izpratnei par pamatu tiek ņemta termina demokrātija etimoloģija, skaidrojot šo sengrieķu salikteni kā “tautas varu” (demos + kratia). Šāda demokrātijas izpratne ir pamatā slavenajiem vārdiem, kurus 1863. gadā ASV Pilsoņu kara laikā savā Getisburgas uzrunā ir teicis ASV prezidents Abrahams Linkolns. Angliski viņa demokrātijas raksturojums skan šādi: “government of the people, by the people, and for the people“, respektīvi, demokrātija tiek raksturota kā politiska vara, kas nāk no tautas, tautas pašpārvalde un pārvalde tautas interesēs.

Saskaņā ar Linkolnu demokrātijai ideālā gadījumā jāatbilst šādiem trim kritērijiem: ! tai jābūt tautas varai, t.i., pārvaldei pār cilvēkiem, kuriem ir teikšana par to, kā viņus pārvalda, citiem vārdiem, tas nozīmē, ka politiskās varas avots ir tauta, ka politiskie līderi tiek izvēlēti no tautas, nevis iegūst savu stāvokli, pateicoties mantošanas tiesībām, bagātībai vai militārai varai;

! tai jābūt tādai sabiedrības pārvaldei, kur tauta ne tikai ir politiskās varas avots, bet tā arī reāli piedalās pārvaldē (collective self-rule), tai ir iespējas pa.ai izdarīt izvēli būtiskos politiskos jautājumos;

! tai jābūt pārvaldei tautas, nevis grupas, šķiras vai atsevišķas personas interesēs.

Neraugoties uz šādas pieejas šķietamo pašsaprotamību (un tuvību ikdienas priekšstatiem par demokrātiju), mēģinājums padarīt to par pamatu demokrātijas zinātniskai analīzei atklāj būtiskas neskaidrības dažu pamatterminu, piemēram, tauta un vara, izpratnē. Tā politikas pētnieks Džovanni Sartori savā darbā „Pārlūkojot demokrātijas teoriju” iztirzā vārda tauta sešas nozīmes.7

Jau Senajā Grieķijā ar vārdu demos apzīmēja kāda novada iedzīvotāju kopumu un pašu novadu (kop. 6. gs. p.m.ē. beigām, respektīvi, kopš Kleistena reformām Atēnās tā sauca vissīkākās administratīvās vienības), pilntiesīgu pilsoņu kopu pretstatā vergiem un ienācējiem no citām polisām, taču politiskajā diskursā vārds demos lielākoties tika lietots, lai apzīmētu vienkāršo, neprivileģēto tautas daļu pretstatā aristokrātijai. Senajā Grieķijā, demokrātijas dzimtenē, ar demokrātiju tika saprasta tāda politiskā iekārta, kur sabiedrības nabadzīgās daļas intereses tika stādītas augstāk par bagāto un aristokrātisko slāņu interesēm. Lielākā daļa antīko politisko domātāju demokrātijā saskatīja pārvaldi tikai vienas, kaut arī daudzskaitlīgas, sabiedrības daļas interesēs un pret demokrātiju izturējās visai kritiski. Piemēram, Aristotelis par optimālu, visas sabiedrības interesēm visvairāk atbilstošu pārvaldes formu uzskatīja politiju – demokrātijas un oligarhijas (bagāto varas) kombināciju. Arī termins „vara” pieļauj būtiski atšķirīgas interpretācijas atkarībā no politiskās līdzdalības rakstura un demokrātiskās pārvaldes ietvariem.8

Citu pieeju demokrātijas definīcijai veido mēģinājumi balstīt to empīriski, par pamatu izvēloties nevis pieņēmumus, kādai demokrātijai ir jābūt, bet gan reālo, par demokrātiskiem uzskatīto režīmu pamatiezīmes. Šādas pieejas spilgtākais pārstāvis Jozefs Šumpēters – viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta demokrātijas teorētiķiem, centās atbrīvoties no, viņaprāt, pārāk liela normatīvo pieņēmumu īpatsvara klasiskajās demokrātijas izpratnēs. Klasiskā demokrātijas teorija, uzskata Šumpēters, balstās priekšstatā par kādu kopinteresi, kā arī racionālu indivīdu aktīvu politisko līdzdalību politikas izstrādē demokrātiskā procesa ietvaros un tādu jautājumu izvirzīšanā, kas saistās ar sabiedrības pārvaldes īstenošanu. Taču, uzskata Šumpēters, runas par tautas varu un politiski aktīvo pilsoņu kopumu neatbilst reālā demokrātiskā procesa raksturam. Viņa izstrādātais sāncensīgais jeb kompetitīvais elitisms ir balstīts priekšstatā, ka demokrātija ir vienīgi metode un tai atbilstošais institucionālais izkārtojums, kas sāncensības ceļā ļauj izraudzīties sabiedrībai nozīmīgāko politisko lēmumu pieņēmējus. Saskaņā ar šādu demokrātijas izpratni ierindas vēlētāju loma aprobežojas ar to, ka ar savu līdzdalību vēlēšanās un tajās pausto izvēli viņi piešķir demokrātisku leģitimitāti vienam no politiskās elites grupējumiem, kas arī pieņem reālos politiskos lēmumus. Par .tautas varu. te nevar būt ne runas.

Trešā pieeja demokrātijas jēdziena definēšanai balstās uz apgalvojumu, ka lielākā daļa sociālās teorijas pamatjēdzienu, tostarp arī .demokrātija. (līdzās jēdzieniem .politika., .brīvība., .vara., .taisnīgums. utt.), pieder pie tā saucamiem .būtiski apstrīdētajiem jēdzieniem.(essentially contested concepts).9 Būtiski apstrīdētu jēdzienu raksturo vismaz divas pazīmes: pirmā – ir jāpastāv kādai vispāratzītai jēdziena lietošanas pamatievirzei, otrā – dažādi jēdziena aspekti tiek dažādi izprasti savstarpēji pretrunīgu, uz dažādām vērtību sistēmām balstītu koncepciju ietvaros. Un strīda pamats ir nevis pētnieku nezināšana vai nespēja racionāli izvērtēt esošo empīrisko materiālu, bet gan būtiskas pretrunas dažādu vērtīborientāciju starpā. Par demokrātijas jēdzienu notiek nepārtraukti strīdi, jēdziena saturs mainās, ņemot vērā jaunus apstākļus, kas rodas sabiedrības attīstības gaitā, nav tādas patiesības pēdējā instancē, kas varētu pretendēt uz izšķiro šo vārdu demokrātijas jēdziena skaidrošanā. Līdz ar to nav īsti korekti runāt par .demokrātijas teoriju., jo nav vienas demokrātijas, kuru saskaņā ar šo pieeju mēs varētu teorētiski aprakstīt, bet gan vairākas demokrātijas teorijas, vairāki demokrātijas modeļi. Deivids Helds raksturo modeli kā jēdzienu un vispārinājumu komplekso tīklu, teorētisku konstrukciju, kas ir radīta kāda demokrātijas paveida un tam pamatā esošo attiecību struktūras atsegšanai un izskaidrošanai.10

Dažādos demokrātijas modeļus var iedalīt divās lielās grupās – liberālajās un neliberālajās demokrātijās. Vēsturiski demokrātija radās tās neliberālajā formā. Klasiskā (Atēnu) demokrātija par augstāko vērtību izvirzīja pilsoņu vienlīdzību un politisko līdzdalību, kas tika aplūkota kā indivīda tikumiskās pilnveidošanās augstākā izpausme, taču, kā vēl 19. gadsimtā atzīmēja Bendžamins Konstants, tā skatīja indivīda brīvību tikai polisas koplabuma kontekstā, un tai bija sveša ideja par indivīdu personisko neatkarību un neatņemamām tiesībām. Atēnu demokrātija ir nepārspējama attiecībā uz brīvo pilsoņu politiskās līdzdalības iespējām. Visi svarīgākie politiskās dzīves jautājumi tika izlemti ar pilsoņu tiešu līdzdalību Atēnu tautas sapulcē (tiešā demokrātija), arī publiskie amati bija pieejami jebkuram, un to veicināja lozēšanas procedūru plaša izmantošana, lai izvēlētos publisko amatu kandidātus, kā arī publisko amatu veicēju pilnvaru īsais termiņ. un aizliegums vienam pretendentam ieņemt šos amatus vairāk nekā divas reizes mūžā (kas gan netika attiecināts uz Atēnu militāro vadītāju amatiem). Reizē Atēnu demokrātija liedza politiskās tiesības sievietēm, vergiem un metekiem (brīvajiem ieceļotājiem no citām polisām), demokrātija bija privileģētā mazākuma varas ierocis, visbeidzot, tā bija savā ziņā totalitāra, jo paredzēja indivīda pilnīgu ziedošanos sabiedriskajam labumam, noliedzot, ka ārpus viņa piederības polisai tam būtu patstāvīga vērtība. Atēnu demokrātiju var uzskatīt drīzāk par izņēmumu politiskajā vēsturē, kas attiecināms uz samērā neliela mēroga politiskām kopienām, nevis par demokrātiskās tradīcijas attīstības maģistrālo līniju.

Tālākā demokrātijas idejas attīstība ir saistīta ar 17.-18. gadsimtu, kad modernajā politiskajā domā iezīmējās divas galvenās pieejas politiskās kārtības izpratnei. Viena no tām pārstāv Ruso idejas par „vispārējo gribu”, otra . liberālās domas tradīcijas aizsākumus D.. Loka darbos. Abu novirzienu izpratnē izejpunkts ir indivīdu dabiskā brīvība. Taču uz jautājumu par to, kā brīvība realizējas valstiskā stāvokļa ietvaros, katra tradīcija atbild atšķirīgi. Loks cenšas iezīmēt zināmas sfēras, kuras nedrīkst padarīt par valdnieka vai kolektīvu lēmumu objektu. Jebkuru varu ierobežo nepieciešamība ievērot fundamentālās vārda, apziņas, preses, biedrošanās u.c. brīvības, kā arī nodrošināt mazākuma tiesību ievērošanu. Indivīda brīvība ir atkarīga no tā, cik lielā mērā valsts vara tiek ierobežota indivīdu dabisko tiesību ievērošanas vārdā. Turpretim Ruso neatzīst nekādas sfēras, kuras varētu tikt regulētas tikai ar privātu, atsevišķu indivīdu starpā noslēgtu vienošanās aktu palīdzību. Brīvību sabiedriskā organisma ietvaros Ruso traktē kā indivīdu vienādas iespējas piedalīties kolektīvo lēmumu pieņemšanā, taču kolektīvais labums, „vispārējās gribas” nolēmumi tiek stādīti augstāk par indivīda tiesībām. Par Ruso ideju praktisku iemiesojumu kļuva Lielās Franču revolūcijas rezultātā radusies republika, it īpaši tās kulminācija jakobīņu valdīšanas laikā, kad valsts nostājās pār sabiedrību, demokrātija . pār konstitucionālismu, bet vienlīdzība – augstāk pār brīvību..11 Līdz ar to jakobīņu režīmu var uzskatīt par pasaules vēsturē pirmo „totalitāro demokrātiju”.

19. gadsimta sākumā britu domātāji Džeremijs Bentems, Džeimss Mills un Džons Stjuarts Mills, attīstot tālāk savu priekšteču Dž. Loka, L. Monteskjē un Dž. Medisona idejas par indivīda un konstitucionālas valsts savstarpējām attiecībām, dažādu indivīdu un sabiedrības grupu interešu mijiedarbību, savieno divas tradīcijas, kas Eiropas politiskajā domā līdz tam attīstījās nošķirti. Runa ir par demokrātiju un liberālismu. Rezultātā izveidojas liberālā demokrātija, kas minēto domātāju darbos noformējās divos variantos. Dž. Bentems un Dž. Mills attīstīja liberālās demokrātijas aizsargājošo jeb protektīvo variantu, kas uzsver, ka regulāras, brīvas un godīgas vēlēšanas, aizklāta balsošana, konkurējošo politisko spēku un līderu brīva sāncensība, indivīda pamattiesību aizsardzība ir svarīgākie priekšnoteikumi, kas nodrošina indivīdiem iespējas brīvi paust savas intereses un tikt aizsargātiem no varas turētājiem un iespējamās citu indivīdu patvaļas. Šīs liberālās demokrātijas pamatvērtības tika uzsvērtas arī Dž.S. Milla darbos, taču atšķirībā no saviem priekštečiem, kuri akcentēja politiskās līdzdalības instrumentālo nozīmi, Dž.S. Mills uzsvēra, ka politiskā līdzdalība ir būtisks priekšnoteikums informēta un motivēta pilsoņu kopuma veidošanai. Dž. Bentema, Dž. Milla un Dž.S. Milla demokrātiskā liberālisma idejas savu tālāko attīstību guva 20. gadsimta 70..90. gados t.s. legālās demokrātijas idejās, kas kļuva par jauno labējo ideoloģijas būtisku sastāvdaļu.12

Kā konsekventu pretstatu demokrātijas liberālai izpratnei var minēt demokrātisko ideju traktējumu K. Marksa darbos. Jau teorētiskās darbības pirmsākumos Markss apliecināja sevi kā principiālu liberālisma oponentu. Viņš noraidīja liberālo politiskās demokrātijas ideju, norādot, ka politiskās brīvības un vienlīdzības ideāli nav realizējami, ja netiek pārvarēta indivīdu sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība, kuru neizbēgami rada uz privātīpašuma principiem balstīta kapitālistiskā iekārta. Priekšplānā Markss izvirzīja nošķirtības pārvarēšanu starp valsts varu un sabiedrību un indivīdu sociālās vienlīdzības nodrošināšanu. šim mērķim, pēc Marksa domām, kalpotu visu publisko amatu tiešas un atklātas vēlēšanas, iespējas amatpersonas atsaukt jebkurā laikā, amatpersonu atalgojuma noteikšana strādnieku algas apmērā un vēlēto orgānu sastāva atbilstība sabiedrības sociālajai struktūrai. Citiem vārdiem sakot, politiskajai demokrātijai būtu jāpārtop par sociālo demokrātiju. Pretstatā reprezentatīvajai parlamentārajai demokrātijai, kas balstās varu dalīšanas principā, klasiskais marksisms piedāvā uz tiešās demokrātijas principiem balstītu komūnu, kas apvienotu likumdevējas varas un izpildvaras funkcijas. .Reālā sociālisma. prakse uzskatāmi parādīja, pie kā noved uzsvars uz sociālā taisnīguma vērtību, noniecinot vai vispār ignorējot fundamentālās politiskās tiesības un brīvības un noliedzot liberālās tradīcijas izstrādāto formālo un neformālo politiskās varas ierobežojumu sistēmu. Šajā ziņā taisnība ir Frānsisam Fukujamam, kur, 1989. gadā, .reālā sociālisma. sistēmas sabrukuma laikā, publicēja rakstu ar zīmīgu nosaukumu „Vēstures

Gals”.13 Apspēlējot slaveno Hēgeļa ideju par „vēstures galu”, Fukujama apgalvoja, ka pasaules vēstures gaitu iepriekšējos gadu desmitos noteica komunisma un liberālisma, fašisma un liberālisma pretstats. Fašisms kā valsts ideoloģija tika sagrauts 2. pasaules kara rezultātā, komunisma radītie politiskie režīmi aizgāja nebūtībā 20. gadsimta 80. gadu beigās. Vai tagad, jautā Fukujama, ir vēl kādas fundamentālas vēstures problēmas, kuras nevar tikt atrisinātas mūsdienu liberālās pieejas ietvaros? Fukujamam ir taisnība tajā ziņā, ka liberālisma attīstītā indivīda neatņemamo tiesību ideja mūsdienās ir kļuvusi par rietumu politiskās domas būtisku sastāvdaļu. Arī mūsdienās ietekmīgie demokrātijas modeļi iekļauj šo momentu, un, neraugoties uz būtiskām savstarpējām atšķirībām, tos visus var uzskatīt par liberālās demokrātijas paveidiem.

Pievēršoties dažu 20. gadsimta nozīmīgāko demokrātijas modeļu uzskaitījumam, līdzās jau pieminētajam Jozefa Šumpētera sāncensīgajam jeb kompetitīvajam elitismam, kas reāli funkcionējo.as demokrātijas būtību saskata profesionālās politiskās elites nošķiršanā no vāji informētā un emocionālā elektorāta un elektorāta pasivitātē saskata demokrātiskā režīma stabilitātes priekšnoteikumu, minēsim arī demokrātiskā plurālisma modeli (D. Trumens14 un R. Dāls15 ), kas demokrātijas funkcionēšanas procesā uzsver daudzu un dažādu grupu lomu, kuras sabiedrībā noformulē dažādas intereses un īsteno spiedienu uz varas struktūrām. Līdzdalības demokrātijas (K. Peitmane16 un K. Makfersons17 ) modelī tiek uzsvērts, ka indivīdu vienlīdzīgās tiesības uz brīvību un pašattīstību var tikt nodrošinātas, tikai pārvarot valsts un pilsoniskās sabiedrības nošķirtību un veidojot .līdzdalības sabiedrību., kas veicinātu pilsoņu interesi par kolektīvām problēmām un rūpētos par kompetentu un pārvaldes procesā noturīgi ieinteresētu pilsoņu kopuma veidošanos. Lai to panāktu, nepieciešams birokrātisko varu iespēju robežās pakļaut publiskai kontrolei, nodrošināt pilsoņu tiešu līdzdalību sabiedrības galveno institūciju . ieskaitot darbvietas un vietējās kopienas, darbības regulēšanā, reorganizēt partiju sistēmu, padarot partiju vadību tieši atbildīgu ierindas biedru priekšā. Šo nepavisam ne pilnīgo uzskaitījumu noslēgsim, pieminot pēdējos gados ietekmīgo apspriežu jeb deliberatīvās demokrātijas modeli (J. Hābermāss18 un D.. Rolzs19 ) un postmoderno demokrātijas modeli (Č. Mufa20 ). Apspriežu demokrātijas modelī uzsvērta prāta un loģikas loma, akcentējot ne tikai vēlētāju iepriekšdoto. vajadzību un interešu atspoguļošanu kolektīvo lēmumu pieņemšanas procesā, bet vispirmām kārtām šo interešu veidošanos un transformāciju publisko diskusiju gaitā. Čantala Mufa savukārt par pamatu ņem tādu sabiedriskā veseluma izpratni, kas neizslēdz konflikta pastāvēšanu, bet pamato iespēju sabiedrībā allaž pastāvošo opozīciju – mēs – viņi – ievirzīt mierīgā gultnē. Balstoties uz .ādu demokrātijas izpratni, atšķirīgu vērtību, dzīvesveida, valodas vai reliģijas nesējs tiek aplūkots nevis kā ienaidnieks, ar kuru sadzīvošana nav iespējama, bet gan kā leģitīms oponents, kura uzskatiem nevar piekrist, taču tiek atzītas viņa tiesības tos paust un šo uzskatu tiesības savā savdabībā pastāvēt līdzās citiem viedokļiem. Šādas līdzāspastāvēšanas un arī sabiedrības demokrātiskas attīstības būtisks priekšnoteikums ir konsensuss jautājumā par dažiem fundamentāliem ētiski politiskiem principiem, pirmām kārtām, jautājumā par brīvību un vienlīdzību.

Visbeidzot, ceturtā pieeja demokrātijas definēšanā ir balstīta pieņēmumā, ka, neraugoties uz demokrātijas modeļu būtiskām atšķirībām, ir iespējams nodalīt svarīgākos pamatprincipus, kuriem jābūt īstenotiem, lai mēs varētu sabiedrības pārvaldi saukt par demokrātisku. Vispirms minēsim nostāju, kuru grāmatā .Demokrātija un tās kritiķi. piedāvā R. Dāls. 21 Viņš par izejpunktu ņem grieķu termina demokrātija burtisko nozīmi. Bet tālāk viņš uzdod jautājumu, ko nozīmē „tautas vara”, ko nozīmē tas, ka tauta ir suverēna, ka cilvēki paši sevi pārvalda? Šajā sakarā Dāls vispirms formulē demokrātiskās politiskās kārtības pamatprincipus.

!Saistošus lēmumus pieņem tikai tie, kas paši šiem lēmumiem pakļaujas, nevis tie, kas atrodas ārpus politiskās kopienas. Neviens likumdevējs nevar stāvēt pāri likumam, visiem ir jāpakļaujas likumam vienādā mērā.

! Katra pilsoņa individuālais labums ir pelnījis vienādu attieksmi no politiskās kopienas puses.

! Pilsoņiem pašiem ir jāpieņem lēmumi attiecībā uz sevi un jālemj, kas viņiem ir labs un kas nav. Nevienam nav tiesību cita vietā izlemt, kas tam būtu piemērotāks.

! Saistošu lēmumu pieņemšanas procesā ikviena pilsoņa prasības jāuzskata par vienlīdz pamatotām salīdzinājumā ar citu pilsoņu prasībām.

! Visbeidzot, Dāls uzsver godīguma principu, kas nozīmē, ka lietas, kuras ir labas, vērtīgas un kuru nav pietiekamā daudzumā, ir jāsadala godīgi, kas, ņemot vērā cilvēku atšķirīgās vajadzības un atšķirīgus sabiedriskos nopelnus, nevar notikt uz pilnīgas vienlīdzības pamata.

Balstoties uz šiem principiem, Dāls formulē piecus demokrātiskā procesa kritērijus.

1) Vienlīdzīgs balsu sadalījums starp pilsoņiem (equal votes): vai kolektīvo lēmumu pieņemšanā pilsoņu balsīm ir vienāds svars?

2) Efektīva līdzdalība (effective participation): vai saistošu lēmumu pieņemšanas procesā katra pilsoņa iespējas izteikt savu viedokli un ietekmēt galīgo lēmumu ir pietiekamas un vienādas ar citu pilsoņu iespējām?

3) Apgaismota izpratne (enlightened understanding): vai tajā laikā, kas paredzēts lēmumu pieņemšanai, katra pilsoņa iespējas noskaidrot to, kas atbilst viņa interesēm, un paust sabiedrībā savu viedokli ir pietiekamas un vienādas ar citu pilsoņu iespējām?

4) Tauta (vēlētāji) kā augstākā instance politiskās darba kārtības noteikšanā (final control of the agenda by the demos): vai tāda politiskā procesa ietvaros, kas atbilst pirmiem trim kritērijiem, tautai ir iespējas pieņemt lēmumus attiecībā uz to, kādi jautājumi ir lemjami un kādi – ne?

5) Iekļautība (inclusiveness): vai vēlētāju kopums iekļauj visus pieaugušos iedzīvotājus, uz kuriem attiecas saistošie lēmumi, atskaitot tos, kas īslaicīgi uzturas valsts teritorijā, un tos, kas ir atzīti par rīcībnespējīgiem.

Kā redzams, R. Dāla demokrātijas definīcija uzsver demokrātijas procedurālos momentus (formālo demokrātiju), atstājot novārtā tās sociāli ekonomiskos aspektus. Citu, plašāku demokrātijas definīciju, kas ir pamatā arī šajā novērtējumā izmantotajai Starptautiskā demokrātijas un vēlēšanu institūta (IDEA) metodikai, formulējis britu pētnieks Deivids Bēthems.22 Tiek uzsvērts, ka demokrātija ir politisks koncepts, kas raksturo veidu, kādā sabiedrībā tiek pieņemti indivīdiem saisto.ie lēmumi, un tiek akcentēti divi galvenie demokrātijas principi . tautas kontrole (popular control) un politiskā vienlīdzība (political equality). Šie principi realizējas trijās savā starpā saistītās jomās:

a) garantētajā pilsoņa un politisko tiesību tīklā, pirmām kārtām vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvībās, iespējās vērsties tiesās; likuma varā; galvenajās ekonomiskajās un sociālajās tiesībās, kas nodrošina iespējas realizēt iepriekšminētās brīvības;

b) brīvās un godīgās vēlēšanās, kas nodrošina vēlētājiem reālas izvēles iespējas, uz pārstāvniecības un atbildības principiem balstītā pārvaldē, kas līdzās vēlēšanām paredz arī citas procedūras, kuras nodrošina vēlētu un nevēlētu amatpersonu reālu atbildību tautas priekšā;

c) attīstītā, demokrātiskajās vērtībās sakņotā pilsoniskā sabiedrībā, kas iekļauj brīvus un daudzveidīgus masu medijus, konsultatīvus procesus un citus pasākumus, kuri nodrošina tautas politisko līdzdalību un veicina varas struktūru atvērtību sabiedriskās domas ietekmei un nodrošina efektīvāku publisko funkciju īstenošanu.

Zinātniskais redaktors Juris Rozenvalds

Literārā redaktore Inta Rozenvalde

“Cik demokrātiska ir Latvija”, LU 2005, materiāls pārpublicēts no www.politika.lv

One Response to “Demokrātija”

  1. partijas.info » Blog Archive Says:

    […] nodrošināt partiju finansiālās darbības atklātumu, likumību un atbilstību parlamentārās demokrātijas […]

Leave a Reply


 
Interneta mārketinga jaunumi, tendences, pētījumi, kā arī noderīgi padomi un idejas. Tiks apskatītas šādas tēmas: mārketings un interneta mārketings, e-pasta mārketings, interneta mārketings, mājas lapu optimizācija - SEO, mārketings, sociālie mediji un sociālo mediju mārketings.
 

START.LV