Kā novērtēt demokrātiju

2004. gada oktobra numurā žurnāls Journal of Democracy, kas ir viens no nozīmīgākajiem demokrātijas problēmām veltītiem zinātniskiem izdevumiem pasaulē, publicēja plašu rakstu kopu ar nosaukumu „Demokrātijas kvalitāte”. Šīs kopas ievadrakstā viens no žurnāla redaktoriem Larijs Daimonds un Florences universitātes politikas zinātnes profesors Leonardo Morlino atzīmē, ka līdz ar demokrātijas ideju un prakses ietekmes nostiprināšanos mūsdienu pasaulē pētnieku, politiķu un dažādu starptautisko palīdzības programmu administratoru uzmanība no jautājuma, kāpēc notiek pāreja uz demokrātiju, pārvirzās uz jautājumu, kā novērtēt demokrātijas kvalitāti.23 Diez vai kāds mūsdienās apstrīdēs, ka, piemēram, Vācijas Federatīvā Republika vai Francija ir demokrātiskas valstis, bet nacistiskā Vācija, Sadama Huseina laika Irāka vai, teiksim, reālā sociālisma valstis70..80. gados tādas nebija. Daudz lielākas grūtības rodas tad, kad šāda pretnostatījuma vietā tiek izvirzīts uzdevums novērtēt demokrātijas attīstības pakāpi, neatrisinātās problēmas un pilnveidošanās iespējas mūsdienu attīstītajās demokrātiskajās valstīs vai valstīs, kas atrodas demokrātijas nostiprināšanās procesā. šajā sakarā pēdējos gadu desmitos samērā plašu izplatību ir guvuši pētījumi, kas par mērķi izvirza demokrātijas attīstības pakāpes noteikšanu. Šie pētījumi mēdz būt gan salīdzinoša rakstura, gan uz vienas sabiedrības novērtējumu virzīti, tie var būt orientēti uz kvantitatīviem rādītājiem, kā arī tajos var būt uzsvērta demokratizācijas procesa kvalitatīva izvērtējuma prioritāte.

Uz izteikti kvantitatīvu vērtējumu orientēts un samērā šauru (.formālo.) demokrātijas izpratni balstīts ir Helsinku universitātes profesora Tatu Vanhanena Poliarhijas indekss.24 Tas ir veidots, par pamatu ņemot divus galvenos demokrātiskā režīma kritērijus, proti, līdzdalību un sāncensību vēlēšanās. Poliarhijas indekss aptver 187 valstis laikposmā no 1810. līdz 2000. gadam. Demokrātisko režīmu atbilstība iepriek.minētajiem kritērijiem tiek mērīta ar divu rādītāju. vēlētāju īpatsvars valsts iedzīvotāju kopskaitā un par lielāko partiju nodoto balsu īpatsvars palīdzību. Uz plašāku demokrātijas izpratni balstīti tie demokrātijas vērtējumi, kurus regulāri sniedz organizācija Freedom House. Piemēram, tā publicē regulārus pārskatus .Valstis pārejas procesā.,25 kuros tiek dots 27 postkomunistisko sabiedrību attīstības vērtējums, uzsverot tādas demokrātijas pamatiezīmes kā politiskā brīvība, politiskā vienlīdzība, kā arī politiskā un tiesiskā kontrole. Freedom House pieejā demokrātijas attīstības pakāpe tiek vērtēta šādos aspektos: vēlēšanas un politiskās partijas, likuma vara, pilsoniskās sabiedrības attīstība, mediju loma sabiedrībā, pārvaldes struktūru un publiskās administrācijas sistēmas uzbūve un darbības raksturs, cīņa pret korupciju un sabiedrības iesaistī.anās šajā cīņā. Citiem vārdiem, FreedomHouse vērtējumi uzsver politisko un pilsonisko tiesību nozīmi, taču tajos nav iekļauti sociālo un ekonomisko tiesību jautājumi, lai gan demokrātijas novērtējumā ir iekļauta tādu dimensiju kā brīvā tirgus institūciju pastāvē šana, ko drīzāk gan var uzskatīt par demokrātijas priek.noteikumu, nevis tās pazīmi.

Par pamatu Latvijas sabiedrības demokratizācijas procesu izvērtējumam, kā jau atzīmēts, tika izmantota IDEA metodika, kuru no iepriek. aplūkotajām at.ķir divas galvenās pazīmes . tā iekļauj plašāku jautājumu loku un uzsvaru liek uz kvalitatīvu izvērtējumu, nevis kvantitatīviem rādītājiem. Kopš aizvadītā gadsimta 90. gadu vidus IDEA metodika ir guvusi pielietojumu demokrātijas stāvokļa izvērtējumā daudzās pasaules valstīs, tostarp Bangladešā, Salvadorā, Itālijā, Kenijā, Malavi, Jaunzēlandē, Peru, Dienvidkorejā, Gruzijā u.c.IDEA metodikas pamatā ir trīs galvenie pieņēmumi.

! Demokratizācija ir nepārtraukts un nebeidzams process. Sabiedrībām ar sen iedibinātām demokrātijas tradīcijām un sabiedrībām, kas nesen nostājušās uz demokrātiskās attīstības ceļa, ir kopēja virzība, tām ir kopīgas vērtības un arī līdzīgas problēmas, kas, saprotams, vienās valstīs var būt vairāk akūtas nekā citās.

! Pastāv vienota demokrātijas ideja, tās īstenošanas pakāpe var tikt noteikta pēc vairākiem kritērijiem, kuriem ir nozīme neatkarīgi no dažādu sabiedrību attīstības pakāpes un kultūras tradīciju īpatnībām.

! Vislabāk par demokrātijas stāvokli savā zemē var spriest tās iedzīvotāji, un demokrātijas izvērtējuma pamatmērķis ir – rosināt sabiedrībā diskusiju par demokrātijas jautājumiem un tādējādi veicināt demokratizācijas procesus. At.ķirībā no iepriek.minētajām metodikām šī pieeja neparedz dažādu sabiedrību un valstu salīdzināšanu savā starpā uz kādu kvantitatīvu rādītāju pamata, tās mērķis ir – sniegt demokratizācijas procesu izvērtējumu – no iekšpuses., uzsverot kvalitatīvu analīzi, atklājot gan sasniegumus, gan trūkumus sabiedrības demokratizācijas procesos un nosakot jomas, kurās sabiedrības demokratizācijas procesi nav pietiekami strauji.

Pasaulē pastāv liela demokrātisko sistēmu daudzveidība: prezidentālās sistēmas atšķiras no parlamentārām, federālās – no unitārām, mažoritārās vēlēšanu sistēmas no proporcionālajām utt. Ja Latvija, piemēram, vēsturiski ir izveidojusies par unitāru parlamentāro republiku ar proporcionālo vēlēšanu sistēmu, tad projekta mērķis nebija izvērtēt šādas kombinācijas priekšrocības un trūkumus salīdzinājumā ar citu valstu praksi, bet gan noskaidrot, cik lielā mērā pastāvošās varas īstenošanas formas ietvaros realizējas demokrātijas pamatiezīmes.

Kā jau tika minēts, IDEA metodika ir domāta demokrātijas stāvokļa izvērtējumam dažādās valstīs ar atšķirīgu vēsturi, kultūras tradīcijām un sociāli ekonomiskās attīstības līmeni. Tādai pieejai ir arī savi trūkumi, jo metodikas unifikācija ne vienmēr ļauj pietiekami ņemt vērā dažādu sabiedrību īpatnības. Ekspertu grupa secināja, ka Latvijas gadījumā var konstatēt divas jautājumu grupas, kas IDEA metodikas piedāvātajā jautājumu klāstā nav guvu.as pietiekamu atspoguļojumu.

Kā pirmos var minēt jautājumus, kuri saistīti ar indivīdu vērtību, attieksmju un pārliecību kopumu, kas ir pamatā politiskās sistēmas funkcionēšanai un ko literatūrā apzīmē ar terminu „politiskā kultūra”. Demokrātija nav tikai demokrātiskie institūti un procedūras, demokrātija nevar efektīvi funkcionēt, ja tā nesakņojas pilsoņu pārliecībā, citiem vārdiem sakot, demokrātija nav dzīvotspējīga bez demokrātiem. Kaut arī mūsdienās neapmierinātība ar demokrātijas funkcionē.anu valstī ir diezgan parasta parādība kā vecajās , tā jaunajās demokrātiskajās valstīs, no Latvijas turpmākās politiskās attīstības viedokļa tomēr ir svarīgi ņemt vērā, ka ievērojama Latvijas iedzīvotāju daļa nav apmierināta ar demokrātijas attīstību valstī,27 ka pastāv saistība starp apmierinātību ar demokrātiju, no vienas puses, un indivīdu etnisko piederību un pilsonisko statusu, no otras puses. Tas gan neļauj apgalvot, ka Latvijas iedzīvotāji būtu vīlušies demokrātijas idejā kā tādā, jo, kā liecina 1999. gada Eiropas vērtību pētījuma dati,28 88% Latvijas iedzīvotāju atbalsta viedokli, ka demokrātijai ir dažas nepilnības, bet tā ir labāka par jebkuru citu pārvaldes formu. Pārdomas gan raisa aptaujā iegūta informācija: apgalvojumam, ka daži spēcīgi līderi mūsu valsts labā izdarīs vairāk, nekā visi likumi un sarunas, pilnībā piekrita 22,5% BSZI veiktās aptaujas respondentu, bet 36% respondentu tam piekrita daļēji.29 šāda paļaušanās uz spēcīgu līderi acīmredzot liecina par iedzīvotāju pasivitāti un nepietiekamu pilsoniskās sabiedrības attīstību. Tomēr zināmu optimismu vieš 1996. un 2004. gada datu salīdzinājums . Šie dati ļauj secināt, ka Latvijā astoņu gadu laikā par aptuveni 20% pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kuri tic, ka var ietekmēt pašvaldību lēmumus leģitīmā ceļā, un par 10% pieaudzis to cilvēku skaits, kuri tic, ka var ietekmēt valdības lēmumus.

Otrajā grupā ietilpst jautājumu komplekss, kas saistīts ar etnisko attiecību demokrātisku izkārtojumu. Mūsdienu demokrātijas pētnieki, norādot uz augsto etnokulturālās fragmentācijas līmeni, uzskata to par vienu no būtiskākiem faktoriem, kas var apgrūtināt sabiedrības demokratizācijas procesu. Jāteic, ka jautājums par etnisko attiecību demokrātisku izkārtojumu mūsdienu literatūrā nav pietiekami plaši iztirzāts, lielāka uzmanība tikusi pievērsta etnisko konfliktu aplūkojumam. Visai plaši izplatīta ir skepse attiecībā uz demokrātijas iespējamību etniski dalītās sabiedrībās. Piemēram, pazīstamais etnisko konfliktu pētnieks Donalds Horovics uzskata, ka spēcīgi sašķeltās sabiedrībās demokrātija ir izņēmums, un atkārtoti tiek izvirzīts apgalvojums, ka nopietnu etnisko nošķīrumu priekšā demokrātija nespēj izdzīvot.. 30 Šķiet, nav nepieciešamības vēlreiz uzsvērt etnisko attiecību izkārtojuma īpašo nozīmi mūsdienu Latvijā. Diemžēl atjaunotās neatkarības gados etnopolitikas jautājumi nav kļuvuši par izvērstas diskusijas objektu nedz sabiedrībā, nedz politiskās elites līmenī, un daudzu nozīmīgu lēmumu saturu šajā jomā noteica un nosaka ārējo un iekšējo faktoru mijiedarbības situatīvais raksturs.

Iespējamo attīstības scenāriju klāsts bija un joprojām ir samērā ierobežots. Citu valstu vēsturiskajā attīstībā ir iespējams saskatīt četrus galvenos demokrātiskās attīstības variantus etniski neviendabīgās sabiedrībās:31

! liberālā demokrātija,

! konsociālā demokrātija,

! etniskā demokrātija,

! multikulturālā demokrātija.

Vajadzētu ņemt vērā, ka terminu liberālā demokrātija var aplūkot plašākā un šaurākā nozīmē. Ar liberālo demokrātiju plašākā nozīmē tiek saprasta demokrātiska iekārta, kurā tiek respektētas indivīda neatņemamās tiesības, kas tiek nostiprinātas valsts konstitūcijā un tādējādi nosaka varas struktūru un indivīda attiecības. Šajā nozīmē visus minētos etnisko attiecību izkārtojuma variantus var uzskatīt par liberālās demokrātijas principiem atbilsto.iem. Liberālā demokrātija šaurākā nozīmē – attiecībā uz etnisko attiecību izkārtojumu – uzlūko etnisko piederību kā indivīda privātu lietu un savā ideālajā variantā atzīst valsts neitralitāti visos ar etnicitāti saistītos jautājumos. Praksē tas tā nekad nav bijis valsts vienmēr ir saistīta ar noteiktu valodu un kultūras elementiem, kas ir jāpieņem ikvienam pilsonim. Rietumu liberālo demokrātiju gadsimtiem ilgā veidošanās gaita līdzās objektīvi determinētiem nācijveido.anās procesiem bieži vien bija saistīta arī ar etnisko grupu piespiedu asimilāciju, vietējo iedzīvotāju iznīcināšanu, etnisko grupu kultūras tradīciju noniecināšanu un citiem mūsdienās nepieņemamiem nācijveidošanās līdzekļiem. Līdz ar sabiedrību vienojošā kultūras slāņa izveidošanos un konsensusa sasniegšanu jautājumā par pamatvērtībām liberālā demokrātija funkcionē visnotaļ efektīvi. Liberāli demokrātiskā etnisko attiecību izkārtojuma piemērotību Latvijai var apšaubīt gan tāpēc, ka šīs pieejas īstenošana nozīmētu padomju laikā izveidoju.ās situācijas iekonservēšanu, gan tāpēc, ka Latvijai nav nedz laika, nedz iespēju atkārtot rietumu nāciju veidošanās ceļu.

Konsociālās demokrātijas32 pamatā ir lielāko etnisko grupu atzī.ana par politiskās dzīves subjektiem. Konsociālo demokrātiju raksturo etnisko grupu kolektīvā politiskā reprezentācija; visu nozīmīgāko politisko spēku (kas pārstāv galvenos sabiedrības segmentus) sadarbība valsts pārvaldē t.s. lielās koalīcijas ietvaros; grupu savstarpējās veto tiesības, kas rada iespēju mazākumam efektīvi aizstāvēt sevi; proporcionalitāte starp etniskajām grupām amatu sadalījumā valsts dienestā un valsts subsīdiju saņemšanā; federālisms valsts uzbūvē. Kaut arī konsociālās demokrātijas idejas Latvijas politiskajā diskursā tika izvirzītas jau 80. gadu beigās 90. gadu sākumā, to piekritēji ir īpaši aktivizējušies pēdējā laikā sakarā ar etnisko attiecību saasināšanos. Šis modelis šķiet Latvijai nepiemērots, jo tas ir krasā pretrunā ar Latvijas kā unitāras valsts vēsturiskajām tradīcijām, un tas ir bīstams, jo nav pieņemams sabiedrības latviskajai daļai.

Etniskās demokrātijas modelis ir izstrādāts 80. gadu beigās 90. gadu sākumā, lai teorētiski interpretētu arābu un ebreju attiecības Izraēlā,33 taču vairāki autori uzskata par iespējamu šo modeli attiecināt arī uz citām valstīm, tostarp uz Igauniju un Latviju34 . Lai izvairītos no nevajadzīgiem pārpratumiem, ir jānošķir etniskā demokrātija un tāda nedemokrātiska etnisko attiecību izkārtojuma forma kā etnokrātija. Etniskā demokrātija ir politiskais režīms, kas savieno galveno pilsonisko un politisko tiesību attiecināšanu uz pastāvīgiem iedzīvotājiem ar vienas etniskās grupas (.pamatnācijas.) privileģēta stāvokļa atzīšanu attiecībā uz valsti, kas izpaužas pamatnācijas dominēšanā valsts pārvaldē. Pie pamatnācijas nepiederīgās grupas šajā situācijā bieži vien tiek uztvertas kā pamatnācijas privileģētā stāvokļa apdraudētājas, reizē tiek pieļauta šo grupu politiskā cīņa par stāvokļa maiņu. Tā ir demokrātija, kas iekļauj sevī nedemokrātiskus dominances elementus, līdz ar to tā var tikt saprasta kā ierobežots, nepilnīgs demokrātijas paveids.

Visbeidzot, aplūkosim multikulturālo demokrātiju, kas balstās fundamentālo liberālās demokrātijas principu akceptēšanā, papildinot tos ar grupu . Šajā gadījumā etnisko grupu . tiesību atzīšanu un nodrošināšanu. Te gan būtu svarīgi uzsvērt, ka šīs tiesības tiek saprastas kā tiesības saglabāt savu identitāti, kultūru un valodu, taču atšķirībā no konsociālās un etniskās demokrātijas nav runa par šo tiesību politisku institucionalizāciju vai vēl vairāk par vienas grupas politisko privilēģiju atzīšanu. Te gan būtu vietā atzīmēt, ka etnisko grupu tiesību atzīšana multikulturālā demokrātijā nenozīmē to nošķirtības iekonservēšanu. Multikulturālā demokrātija var efektīvi funkcionēt tikai tādā gadījumā, ja sabiedrības locekļiem , neatkarīgi no viņu izcelsmes, ir pietiekami augsta vienotības pakāpe attiecībā uz publiskās sfēras pamatprincipiem, pamatnoteikumiem un saziņas līdzekļiem, samērā augsta savstarpējas tolerances un uzticēšanās pakāpe, un publiskās sfēras funkcionēšanā vienu no centrālām vietām ieņem kopīga publiskās sfēras valoda.35

Latvijas valsts etnopolitika atjaunotās neatkarības gados ir svārstījusies starp oficiāli proklamēto ievirzi uz multikulturālo demokrātiju un būtiskām etniskās demokrātijas iezīmēm praktiskajā politikā. Pašreizējā situācijā apzināta un konsekventa izvēle starp šīm alternatīvām kļūst par faktoru, kas spēj izšķiroši ietekmēt Latvijas sabiedrības un valsts attīstību ilgākā laika posmā un nepieļaut evolūciju konsociālās demokrātijas virzienā.

ATSAUCES

1 Democracy.s century. A survey of global political change in the 20th century, http://www.freedomhouse.org/reports/

century.html (visi .ajā rakstā izmantotie interneta resursi aplūkoti 2005.5.I).

2 Turpat.

3 Democracy in a World of Tensions. Ed. by R. McKeon. Chicago: Chicago University Press, 1951, 540 p.

4 Offe, C. Einleitung. Reformbedarf und Reformoptionen der Demokratie. In.: Demokratisierung der Demokratie.

Diagnosen und Reformvorschläge. Frankfurt; New York: Campus Verlag, 2003, S. 10.11.

Juris Rozenvalds. DEMOKRĀTIJA: PROBLĒMAS UN PERSPEKTĪVAS 17

5 Saward, M. The Terms of Democracy. Cambridge: Polity Press, 1998, p. 8.

6 Sk.: Lijphart, A. Patterns of Democracy. Government Forms and Performance in Thirty-six Countries. New Haven

and London: Yale University Press, 1999, pp. 9.47.

7 Sartori, G. The Theory of Democracy Revisited. Chatham, NJ: Chatham House Publishers, 1987, pp. 21.22.

8 Sk. arī: Held, D. Models of Democracy. 2nd ed. Cambridge: Polity Press, 1996, pp. 1.3.

9 Gallie, W.B. Essentially contested concepts. In: Proceedings of the Aristotelian Society. 1955.1956, 56: 167.220.

10 Held, D. Models of Democracy, p. 7.

11 Zakaria, F. The Future of Freedom: Illiberal Democracy at Home and Abroad. New York: W.W. Norton & Company,

2003. Citēts pēc krievu tulk.: Закария, Ф. Будущее свободы: нелиберальные демократии в США и за

их пределами. Москва: Ладомир, 2004, с. 59.

12 Sk.: Held, D. Models of Democracy, pp. 253.263.

13 Fukujama, F. The end of history? In: Twentieth Century Political Theory. A Reader. Ed. by S.E. Bronner. London:

Routledge, 1997, pp. 368.385.

14Truman, D.B. The Governmental Process: Political Interests and Public Opinion. New York: Knopf, 1951, 544 p.

15 Dahl, R. Polyarchy: Participation and Opposition. New Haven: Yale University Press, 1971, 257 p.

16 Pateman, C. Participation and Democratic Theory. Cambridge: Cambridge University Press, 1970, 122 p.

17 Macpherson, C.B. The Life and Times of Liberal Democracy. Oxford; New York: Oxford University Press,

1977, 120 p.

18 Habermas, J. Faktizität und Geltung: Beiträge zur Diskurstheorie des Rechts und des demokratischen Rechtsstaats.

Frankfurt a/M.: Suhrkamp, 1998, 666 S.

19 Rawls, J. Political Liberalism. New York: Columbia University Press, 1993, 401 p.

20Mouffe, Ch. The Democratic Paradox. London, New York: Verso, 2000, 143 p.

21 Dahl, R. Democracy and Its Critics. New Haven: Yale University Press, 1989, 397 p.

22 Beetham, D. Key principles and indices for a democratic audit. In: Defining and Measuring Democracy. Ed. by

D. Beetham. London: Sage, 1994, pp. 25.43.

23 Diamond, L. and L. Morlino. The quality of democracy. An overview. Journal of Democracy, October 2004, p. 20.

24 Sk.: Vanhanen.s index of democracy, www.prio.no/cwp/vanhanen

25 Nations in transit, www.freedomhouse.org/research/nattransit.htm

26 Beetham, D., S. Bracking, I. Kearton, and S. Weir. International IDEA Handbook on Democracy Assessement.

The Hague; London; New York: Kluwer Law International, 2001, 144 p.

27 Uz jautājumu .Kopumā ņemot, cik lielā mērā Jūs esat apmierināts ar demokrātijas attīstību valstī?. 44,7% aptaujāto

atbildēja .ne pārāk apmierināts., bet 16,9% . .pavisam neapmierināts.. Sk.: Baltijas Sociālo zinātņu institūts. Jautājumi

sabiedrības demokratizācijas dinamikas novērtē.anai: Tabulu atskaite. Rīga, 2004. gada oktobris, 15. tabula.

28 Halman, L. (ed.). The European Values Study: A Third Wave. Source Book of the 1999/2000 European Values

Study Surveys. Tilburg: EVS; WORC; Tilburg University, 2001, 405 p. (sk. arī: http://spitswww.uvt.nl/web/fsw/

evs/documents/EVS_SourceBook.pdf).

29 Baltijas Sociālo zinātņu institūts. Jautājumi sabiedrības demokratizācijas dinamikas novērtē.anai, 16.3. tabula.

30 Horowitz, D.L. Ethnic Groups in Conflict. 2nd ed. Berkeley: University of California Press, 2000, 697 p.

31Vetik, R. Multicultural democracy as a new model of national integration in Estonia. In: The Challenge of the Russian

Minority. Emerging Multicultural Democracy in Estonia. Ed. by M. Lauristin and M. Heidmets. Tartu: Tartu

University Press, 2002, pp. 55.62.

32 Lijphart, A. Democracy in Plural Societies: A Comparative Exploration. New Haven; London: Yale University

Press, 1977, 248 p. Krievu tulk.: Лейпхарт, А. Демократия в многосоставных обществах. Сравнительное

исследование. Москва: Аспент пресс, 1977, 287 с.

33Tamir, Y. Liberal Nationalism. Princeton: Princeton University Press, 1993, 194 p.; Smooha, S. The model of

ethnic democracy. ECMI Working Paper, No. 13, October 2001, 95 p. (sk. arī: http://www.ecmi.de/download/

working_paper_13.pdf).

34 Järve, P. Ethnic democracy and Estonia. Application of Smooha.s model. ECMI Working Paper, No. 7, July

2000, pp. 31.33, 36.37 (sk. arī: http://www.ecmi.de/download/working_paper_7.pdf).

35 Sk.: Karklins, R. Ethnopluralism: Panacea for East Central Europe. Nationalities Papers, 2000, 28 (2): 219.241;

Vetik, R. Multicultural democracy as a new model of national integration in Estonia.

Zinātniskais redaktors Juris Rozenvalds

Literārā redaktore Inta Rozenvalde

“Cik demokrātiska ir Latvija”, LU 2005, materiāls pārpublicēts no www.politika.lv

One Response to “Kā novērtēt demokrātiju”

  1. KEN Says:


    CheapTabletsOnline.com. Canadian Health&Care.Best quality drugs.No prescription online pharmacy.Special Internet Prices. No prescription drugs. Order pills online

    Buy:Super Active ED Pack.Viagra.Tramadol.Viagra Super Active+.Soma.Cialis.Viagra Professional.Viagra Soft Tabs.Viagra Super Force.Cialis Soft Tabs.Cialis Professional.Cialis Super Active+.Zithromax.Propecia.Levitra.Maxaman.VPXL….

Leave a Reply


 
Interneta mārketinga jaunumi, tendences, pētījumi, kā arī noderīgi padomi un idejas. Tiks apskatītas šādas tēmas: mārketings un interneta mārketings, e-pasta mārketings, interneta mārketings, mājas lapu optimizācija - SEO, mārketings, sociālie mediji un sociālo mediju mārketings.
 

START.LV