Korupcija

Vēsturiskie fakti vēsta, ka korupcija ir veca ja ne kā visa pasaule, tad kā vara. Zem paša termina “korupcija“ vairākums ekonomistu saprot to kā merkantila sava posteņa izmantošanu sabiedrībā savos personīgos nolūkos. Tādā veidā korumpēts var būt gan kā birokrāts vīzu izdošanas nodaļā (tad tā tiek dēvēta kā valsts korupcija), tā arī politiska persona (politiska korupcija), kā arī privātfirmas menedžeris (korupcija privātajā sektorā). Korupcionieris pārdod sev nepiederošo īpašumu par kukuli, kurš var izpausties gan kā naudas formā, vai “dāvanas” veidā, vai kā amata ierādīšana, labvēlība izrādīta radiniekiem utt. Neviens nešaubās, ka korupcija ir kaitīga normālai valsts attīstībai, bet ko lai saka par interešu lobēšanu? Kas tad īsti ir interešu aizstāvība un kāds ir tās ceļš?
Jebkurā demokrātiskā valstī pilsoņiem ir tiesības sazināties ar saviem vēlētiem priekšstāviem un citām valsts amatpersonām, lai paustu savas intereses un vēlmes par valsts politiku un tās īstenošanu. Līdzīgas tiesības bauda arī pilsoņu veidotas organizācijas, kā arī uzņēmumi.
Eiropas līmenī šīs tiesības ir nostiprinātas Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantā. Proti, ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants aizsargā lobētāju tiesības, jo informācijas un ideju izplatīšana, kā arī saņemšana ir nozīmīgākais leģitīmas lobēšanas elements.
Starp lobēšanu un korupciju nedrīkst likt vienādības zīmi, jo lobēšana ir likumdošanas ietvaros īstenota interešu aizstāvība. Tomēr pasaulē nav vienprātības, vai lobēšana jāreglamentē ar īpašu likumu – arī Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta viedokļi šajā ziņā atšķiras.

Jēdziena lobēšana izpratne.

Valsts institūcijas savā sabiedriskos procesus pārvaldošajā darbībā vadās pēc to rīcībā esošajām ziņām par lietu stāvokli sabiedrībā, kuras tās ievāc pašas vai saņem oficiālu iesniegumu formā no fiziskām vai juridiskām personām. Šo ziņu klāsts nav un nevar būt visu sabiedrības dzīvi detalizēti aptverošs. Tāpēc ir saprotama daudzu indivīdu, bet īpaši – uzņēmēju un pašdarbīgo organizāciju vēlme informēt valsts politiķus un valsts aparāta darbiniekus par savām problēmām, kurām varētu būt sabiedriska nozīme un kuru risināšanā tādēļ būtu vēlams valsts atbalsts. Pirms iesniegt oficiālu sūdzību vai pieprasījumu par valsts palīdzību, ir lietderīgi nepiespiestā atmosfērā pārrunāt ar kompetentu atbildīgo amatpersonu attiecīgā jautājuma risināšanas nozīmīgumu un valsts iespējas piedalīties tā risināšanā tā, lai šai sarunai nebūtu oficiāls raksturs, kas amatpersonai ir saistošs. Tāpēc tam nebūtu jānotiek oficiālajās dienesta telpās, bet gan ārpus tām, iestāžu priekštelpās vai uzgaidāmajās, atpūtas telpās, kuluāros vai lobijos. Šāda neformāla saskarsme starp valsts amatpersonām un klientiem, kas ieguva latviski nedabiski skanošu nosaukumu lobēšana, abstrakti teorētiski būtu uzskatāma ne vien par normālu, bet pat par vēlamu valsts informēšanu no iedzīvotāju puses, ja vien tehnisku, sociālu un psiholoģisku iemeslu dēļ tai nebūtu valsts institūciju darbību deformējošas ietekmes briesmas.
Ir svarīgi definēt lobēšanu, jo, lai to regulētu, ir jānoskaidro regulējamās parādības būtība. Literatūrā, masu saziņas līdzekļos un cilvēku ikdienas valodā lobēšanu vai atsevišķus tās elementus apzīmē ar dažādiem terminiem. Angļu valodā ir vismaz divi izplatīti jēdzieni, kurus dažkārt arī lieto kā daļējus lobēšanas sinonīmus – sabiedriskās lietas (public affairs) un valdības attiecības (government relation). Šos jēdzienus mēdz lietot, lai atbilstošāk raksturotu attiecīgo darbības jomu vai arī lai izvairītos no lobēšanas negatīvā tēla. Vēl viens literatūrā sastopams jēdziens ir – interešu pārstāvniecība. Mēdz apgalvot, ka lobēšana nav adekvāts apzīmējums tam darbam, ko vairākums cilvēku dara šajā nozarē, ja ar lobēšanu galvenokārt saprot kāda viedokļa tiešu aizstāvību sabiedriskajā politikā. Lobētāji vai, precīzāk, politikas konsultanti paši neveic attiecīgā viedokļa aizstāvību, bet palīdz to darīt saviem klientiem. Tādos gadījumos dažkārt lieto jēdzienu „valdības attiecības”, kas, lai gan ietver arī lobēšanu tās šaurākajā nozīmē, attiecas arī uz plašāku pakalpojumu loku.
Politikas zinātnes teorijā iespējams atrast daudz dažādu lobisma definīciju. Mēģinot rast pēc iespējas precīzāku, rezultāts varētu būt sekojošs – lobisms ir ilgtermiņa un koordinēta darbība, atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai, kuru veic ar mērķi ietekmēt publisko lēmumu pieņemšanu, izmantojot tiešu attiecību veidošanu, instrumentu un informācijas lietošanu, lai veidotu dialogu ar publisko lēmumu pieņēmējiem.
Lobēšana kā pašdarbīga politiska ietekme uz valsts institūcijām notiek visdažādākās formās, tai ir gan produktīva, gan valsts politiku deformējoša loma, kas dažkārt pāraug pat valsts amatpersonu korumpēšanā. Novērst to nav iespējams, bet dažās valstīs ir mēģinājumi to ierobežot un kontrolēt ar institucionalizācijas palīdzību. Tā, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs lobēšana kopš 1946.gada ir atļauta ar likumu , kurš nosaka, ka personām vai firmām, kas ar to grib nodarboties, tiek atļauts īrēt telpas un sakaru līdzekļus valsts iestāžu ēkās vai to tuvumā, viņām tiek izsniegtas pastāvīgas caurlaides, bet ar nosacījumu, ka tās deklarē, kādos jautājumos un kā interesēs tiks veikta lobēšana, kā arī savus īpašumus un ienākumus. Tādu organizāciju tur ir ap 15 000, un tās pārstāv gan uzņēmēju grupas, gan miera piekritējus, arodbiedrības, „zaļo” kustību, pilsētu komitejas u.c. Vācijā nav īpaša likuma par lobismu, taču ir Bundestāga noteikumi par apvienību un to pārstāvju reģistrāciju. Atšķirībā no ASV šie noteikumi attiecas tikai uz juridiskām personām, kurām ir jānorāda apvienības nosaukums, adrese, biedru skaits, kā arī savu interešu jomas. Reģistrējoties tām nav nepieciešams sniegt pārskatu par naudas līdzekļiem. Sniegtā informācija drīzāk noder tikai pašiem Bundestāga deputātiem, lai viņi zinātu, ar cik spēcīgu (plaši pārstāvētu) organizāciju viņiem ir darīšana. Trešā pieeja pastāv Francijā un būtiski atšķiras no abām iepriekšējām. Lobisms un lobēšana ir aizliegta, pamatojoties uz Nacionālās Sapulces reglamentu. Taču saskaņā ar 1958. gada Konstitūciju valstī darbojas Sociāli Ekonomiskā Padome (Conseil economique et social), kas sastāv no valsts profesionālo grupu pārstāvjiem un kuras uzdevums ir sniegt atzinumus par visiem likumprojektiem, kas skar attiecīgās sfēras. Būtībā šī padome darbojas kā savdabīgs lobiju parlaments. Līdzīgi veidojumi pastāv arī Austrijā un Nīderlandē.
Lobēšanu parasti veic profesionāļi, kas pārzina lēmumu pieņemšanas struktūru, pārvalda valdības attiecības un sabiedriskās lietas un kas spēj pārliecinoši argumentēt par labu interešu grupas viedoklim. Ne velti ASV lobēšana ir minēta profesiju klasifikatorā. Par lobētājiem lielākoties valstu likumdošanas sauc tos, kuri par lobēšanas pakalpojumu sniegšanu saņem samaksu. Valstīs, kurās ir reglamentēta lobēšana, noteikumi nosaka lobētāju reģistrēšanos, kas var būt brīvprātīga vai obligāta.

Jēdziena korupcija izpratne.

Vēlams vispirms noskaidrot korupcijas definīciju un tiesisko izpratni, lai vēlāk varētu salīdzināt iepriekš apskatītā jēdziena lobisms un korupcija kopīgās un atšķirīgās pazīmes.
Korupcija – valsts varas un pārvaldes institūciju amatpersonu ļaunprātīga sava dienesta stāvokļa izmantošana vai citāda ar likumu aizliegta darbība aiz mantkārības vai citas personiskās ieinteresētības, kā rezultātā viņi nonāk ietekmējamā stāvoklī un atkarībā no uzņēmēju, finansu vai citādiem grupējumiem, ar ko tiek apdraudēta amatpersonas spēja ievērot savā dienesta darbībā valsts intereses.
Vairāk kā interesants ir N. Makkiaveli piedāvātais “korupcijas” jēdziens – publisku iespēju izmantošana personīgos nolūkos.
Jēdziens corrumpire Romas likumā tika saprasts vispārējā kārtā kā (salauzt), sabojāt, iznīcināt, falsificēt, uzpirkt arī apzīmēja prettiesisku darbību, piemēram, attiecībā pret tiesnesi. Šis jēdziens radās no latīņu vārdu salikuma “correi”- vairāki dalībnieki vienā no pusēm ar izpildīgu attieksmi sakarā ar vienīgo priekšmetu un “rumpere”- lauzt, sabojāt, pārkāpt, atcelt. Rezultātā izveidojās neatkarīgs termins, kurš noteica dalību vairāku (ne mazāk kā divu) personu darbībai, kuru mērķis ir ” bojājums” normālā tiesas procesa gaitā vai sabiedrības lietu vadīšanas procesā.
Šī jēdziena tālāka attīstība jurisprudencē sašaurina tā apzīmējuma sfēru un tika noteikta kā dienesta darbību “ pārdodamība”(uzpirkšana, bestechung, corruption). Starptautiskie publiskie normatīvie dokumenti saprot korupciju dažādi. Daži jēdzieni aptver kādas darbības veikšanu vai neveikšanu savu pienākumu veikšanas brīdī vai dēļ šo pienākumu cēloņa pieprasāmo vai saņemto dāvanu rezultātā, solījumu vai stimulu vai to nelikumīgu saņemšanu katru reizi, kad notiek šāda darbība vai bezdarbība. Lai gan uzsvērts, ka korupcijas jēdzienam ir jābūt konkretizētam saskaņā ar iekšējo nacionālo likumu. ANO dokumentos par starptautisko cīņu ar korupciju, eksistē arī “korupcijas” definīcija – tā ir ļaunprātīga valsts varas izmantošana lai iegūtu izdevīgumu personīgos nolūkos. No tā ir redzams, ka korupcija izriet no kukuļņemšanas robežām. Šis jēdziens iekļauj sevī arī kukuļņemšanu (atalgojuma sniegšana lai kārdinātu personu no parādnieka pozīcijas), nepotizms (aizbildniecība uz personīgu attiecību bāzes) un nelikumīga publisku līdzekļu piesavināšanās personīgai lietošanai. Darba termins starptautiski disciplinārai ANO korupcijas grupai deva plašāku apzīmējumu: korupcija ietver sevī kukuļņemšanu un jebkura citas personas darbība , kurai ir uzticēta noteiktu pienākumu izpilde valsts vai privātā sektorā un kurš noved pie pienākumu pārkāpšanas, uzticētas tiem pēc valsts ierēdņa statusa, privāta darbinieka , neatkarīga aģenta vai arī cita veida attiecības un tiek vadīts ar mērķi saņemt jebkuru nelikumīgu izdevīgumu priekš sevis un citiem. Dotajā gadījumā korumpētības aktu subjekts var būt ne tikai dienesta persona. Analoģiska ideja iekļauta palīglīdzeklī, ANO sekretariāta sagatavotā uz dažādu valstu pieredzes bāzes. Korupcijas jēdzienā tā iekļauj:
1. zādzību, nolaupīšanu un dienesta personu valsts īpašuma piesavināšanos
2. dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu personīgu labumu nepamatotai saņemšanai (atlaides , priekšrocības) oficiāla statusa neoficiālas izmantošanas rezultātā.
3. interešu konflikts starp sabiedrisku pienākumu un savtīgiem nolūkiem.
Korupcija ir kukuļošana vai jebkura cita valsts amatpersonas rīcība, kas vērsta uz to, lai, izmantojot dienesta stāvokli, savas pilnvaras vai pārsniedzot tās, iegūtu nepelnītu labumu sev vai citām personām.
Dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir pieskaitāms pie noziegumiem, kas pastrādāti pret valsti. Krimināllikuma 318. pantā paredzētā nozieguma objektīvā puse izpaužas aktīvās darbībās, kas ir radījušās būtisku kaitējumu (materiāls noziegums). Vainīgais ar savu rīcību nav pārsniedzis dienesta pilnvaras, bet rīkojies tajās robežās, kuras notiek viņa kompetences ietvaros, vai tādas, kuras nav viņa kompetencē, bet kuras arī var izdarīt, izmantojot dienesta stāvokli. Taču vainīgais dienesta stāvokli izmantojis ļaunprātīgi, jo nav rīkojies dienesta interesēs, bet pretēji tām, radot ar savām darbībām būtisku kaitējumu valsts varai vai pārvaldes kārtībai, vai ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm.

Lobēšanas un korupcijas kopīgās un atšķirīgās pazīmes Latvijā.

Galvenais, ko nepieciešams uzsvērt, – starp lobismu un korupciju nedrīkst likt vienādības zīmi. Protams, arī korupcija un kukuļdošana ļauj ietekmēt lēmuma pieņemšanu kādu noteiktu interešu labā, taču tās ir pretlikumīgas darbības, par kurām draud sods. Turpretī lobēšana jeb interešu aizstāvība ir process, kas tiek realizēts likumdošanas ietvaros. Tomēr vienprātības nav arī jautājumā par to, vai ir nepieciešams īpašs likums, kas reglamentē lobismu. Piemēram, divām nozīmīgākajām Eiropas Savienības institūcijām – Eiropas Komisijai (EK) un Eiropas Parlamentam (EP) ir pilnīgi atšķirīgas pozīcijas. Ja Parlaments pēc aptuveni 10 gadus ilgušām diskusijām ir ieviesis īpašas, lobistu darbību reglamentējošas pamatprasības, tad EK, uzsverot savu atvērtību visām sabiedrības grupām, neko vairāk kā brīvprātīgi akceptējamu ētikas kodeksu nav izstrādājusi.
No valsts pārvaldes redzes viedokļa principiāla korupcijas atšķirība no civilizēta lobisma slēpjas pirmkārt stingras algoritmizētās procedūrās pieņemt lēmumus esamības, nodrošinošas brīvu dalību tajā no ieinteresētām pusēm un lēmumu pieņemšanas sacensībā. Tādā veidā, pušu loks, piedalošais lēmumu sagatavošanā, paplašinās līdz nepieciešamajam maksimālismam, kas savukārt atļauj pilnā mērā paredzēt esošās sabiedrībā intereses un pozīciju. Lai gan korupcija pretēji, ne tikai krasi sašaurina personu skaitu, piedalošos lēmumu izstrādē , bet arī nosaka to atlasi nejaušā kārtā, kas rada neatbilstību sabiedrības centienu noteiktai daļai pieņemamo lēmumu un to zemais līmenis. Kā lobisms, tā arī korupcija rodas attiecībā ar augsti attīstītiem un primitīviem kapitālu ietekmes instrumentiem uz valsti. Tie uzlabo funkcionēšanu, attiecīgi, sabiedrības ar attīstītām tirgus attiecībām un totalitārām sabiedrībām.
Arī Latvija, protams, nav izņēmums, un lobisms, lai arī likumdošanā nedefinēts un neregulēts, eksistē. Par to liecina ne tikai atsevišķu privāto kompāniju piedāvājumi, bet arī īstenoti piemēri. Viens no nesenākajiem un visuzskatāmākajiem saistās ar Alkohola aprites likuma pieņemšanu un tajā iekļauto normu, ka alus nav uzskatāms par alkoholu.
Lai arī lobēšana ir normāla demokrātiskas valsts politiskā procesa sastāvdaļa un daudzās valstīs tā ir ierindota profesiju klasifikatorā, līdzšinējie pētījumi par lobēšanu rāda, ka lobēšanai Latvijā ir koruptīva aura.
2004.gada februārī veiktais pētījums vēsta, ka 65% no Saeimas deputātiem un 62% no aptaujātiem uzņēmējiem uzskata, ka lobismam ir drīzāk negatīva pieskaņa. Politologs Valts Kalniņš norāda, ka „krietna daļa Latvijas iedzīvotāju politikas procesu, kurā notiek šī stihiskā lobēšanas attīstība, uzlūko ar neuzticību un pat klaji noraidošu attieksmi, paši juzdamies atstumti. Latvijā – līdzīgi kā daudzās citās valstīs – vārdam „lobēšana” cilvēku uztverē nereti ir negatīvas blakusnozīmes, kas saistās ar korupciju, uzpirkšanu, draugu būšanu un citām politikā sastopamām nevēlamām parādībām. Šai negatīvajai attieksmei no vienas puses ir pamats, jo Latvijā lobēšanā ļoti liela nozīme bijusi korupcijai”.
Varētu teikt, ka Latvijā pašreiz lobismu no korupcijas ir grūti atdalīt, jo interešu aizstāvēšana tiek veikta jauktā veidā, kas arī izskaidro lobisma jēdziena negatīvo kvazinozīmi sabiedrībā. Es gribētu teikt, ka lobisms Latvijā ir darbības mērķis, bet korupcija ir instruments, kas palīdz realizēt mērķi. Diemžēl mums vēl ir ilgi jāpilnveidojas, lai spētu nodalīt korupciju no lobisma. Vecākiem cilvēkiem gandrīz vai pašsaprotami ir iet pie ārsta vai kāda valsts ierēdņa ar mazu dāvaniņu, kaut, kam nav īpaša zemteksta „dot kukuli”, drīzāk, tā ir tiešām „dāvana”, kas domāta, lai ierēdnis vēlētos uzklausīt un palīdzēt. Tā ir paliekošā Padomju ierastā kārtība, kad bija bail, ka Tevi neuzklausīs un nepalīdzēs, ja neieinteresēsi ierēdni.
Dr. Arto Jokinens, Eiropas Komisijas Uzņēmumu ģenerāldirektorāta administrators, United Business Institutes pasniedzējs un lobists ar ilggadēju pieredzi: „Lobisms – tā ir diskusija, kukulis – tā ir naudas vai citu labumu nelikumīga piedāvāšana un nodrošināšana. Korupcija ir nelikumīgu priekšrocību radīšana. Kā lobists tu vari piedāvāt atbildīgajam ierēdnim pusdienas, vari uzaicināt uz biznesa tikšanos golfa laukumā. Nosacītā summa, pēc kuras dāvana vai labumi tiek uzskatīti par kukuli, ir 100 eiro. Lobisms ir tiešs personu kontakts, kurā galveno lomu spēlē lobista spēja pārliecināt, un tas nav krimināli sodāmi, atšķirībā no kukuļošanas.”

Lobēšanas un korupcijas nošķiršana Eiropas Savienībā.

Nicas lēmums par institucionālajām reformām, kas noteica arī jaunu dalībvalstu balsu skaitu ES Ministru padomē un deputātu skaitu Eiroparlamentā aktualizējis jautājumu par valstisko lobismu Eiropas Savienībā. Kā zināms, Lietuvai, pēc Beļģijas ierosinājuma, izdevās palielināt savu balsu skaitu Eiropas Padomē līdz septiņām, kamēr Latvijai un Igaunijai tika iedalītas tikai četras balsis. Lietuvas panākumi deva pamatu jautāt, vai Latvijas ārlietu resors pietiekami lobē Latvijas nacionālās intereses.
Neapšaubāmi, lobismam ir ļoti liela nozīme Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanā, un tā ir vispārpieņemta lieta ES politikas veidošanas mehānismā. Praktiski visos valstu, organizāciju, uzņēmēju sadarbības līmeņos katra valsts un struktūra cenšas aizstāvēt savas intereses un panākt sev maksimāli labvēlīgu lēmumu pieņemšanu. Jau pārrunu laikā pirms iestāšanās ES katra nākamā dalībvalsts cenšas panākt savu interešu aizstāvību un sev aktuālo problēmu risināšanu. Par piemēru tam var minēt notikumus no iepriekšējiem ES paplašināšanās posmiem – piemēram, Lielbritānija sarunu laikā ar ES cieta no nopietnas krīzes rūpniecībā, kas īpaši asi izpaudās rajonos, kur bija attīstīta ogļrūpniecība. Sarunu laikā Lielbritānija centās panākt ES atbalstu šo problēmu risināšanā, kas tai arī izdevās, bet tā rezultātā ES struktūrās aizsākās reģionālās politikas veidošana. Savukārt Lielbritānijas pieredzi, stājoties ES, veiksmīgi pārņēma Zviedrija, veicot savu interešu lobēšanu parlamentā ar sev draudzīgo valstu starpniecību, un tādējādi panākot atbalstu saviem Ziemeļu reģioniem.
Jāpiezīmē, ka lobēšana ES nenotiek tikai starpvalstiskā līmenī – savas intereses lobē arī pašvaldības, reģioni, pilsētas un arī uzņēmēji, Piemēram, pilsētu lobijs ES ir ļoti spēcīgs, un kā piemēru var minēt to, ka pilsētu asociācijām izdevās panākt, lai ES laika posmā no 2000.gada līdz 2006.gadam turpinātu realizēt pilsētu atbalsta programmu, kas sākotnēji nebija paredzēta.
Jāsaka, ka savu interešu lobēšanai dažādas valstiskas struktūras var izmantot dažādas metodes. Pirmkārt, oficiālā veidā organizācijas var veidot savas pārstāvniecības Briselē un tādējādi nodrošināt operatīvu informācijas saņemšanu par ES institūciju pieņemtajiem lēmumiem un tur valdošo gaisotni, kas ir ļoti nozīmīgi. Otrkārt, jāmin, ka jebkurai nacionālai organizācijai pastāv iespēja sadarboties ar savas valsts oficiālo pārstāvi. Bez tam Briselē pārstāvētās organizācijas veido savus sadarbības tīklus, veicinot kādu kopīgu interešu aizstāvību – piemēram, pašvaldību jomā tā ir reģionu komisija, kurā darbojas arī Latvija. Šādā – oficiālā – veidā, organizācijas var piedalīties diskusijās, izvirzīt savus priekšlikumus, iegūt noderīgu informāciju un atbilstoši informēt arī citus.
Tomēr ļoti nozīmīga ir arī lobēšana ar neoficiāliem līdzekļiem – veidojot personīgus, draudzīgus kontaktus ar citu valstu attiecīgo nozaru pārstāvjiem un amatpersonām. Eiropā ir pieņemts, ka informācijas iegūšanas nolūkos un draudzīgu kontaktu dibināšanai cilvēku aicina pusdienās, kur neformālākā gaisotnē iespējams sarunāties par sev interesējošām tēmām. Šādi gūtā neoficiālo kontaktu nozīme ir ļoti liela, un tas dod tiešām labus rezultātus.
Vairums valstu jau ir izpratušas atšķirību starp lobismu un korupciju, tāpēc arī vairums ES valstu lobisms tiek tiesiski regulēts, tai skaitā Lietuvas likumdošana paredz lobēšana leģitimitāti likumā „Par lobēšanas darbībām”.

Iespējams apskatīt korupcijas definīcijas kā arī korupcijas, piemērus Latvijā.

Leave a Reply


 
Interneta mārketinga jaunumi, tendences, pētījumi, kā arī noderīgi padomi un idejas. Tiks apskatītas šādas tēmas: mārketings un interneta mārketings, e-pasta mārketings, interneta mārketings, mājas lapu optimizācija - SEO, mārketings, sociālie mediji un sociālo mediju mārketings.
 

START.LV