Korupcijas tīklu īstenota “valsts sagrābšana”

Sistemātiska augsta līmeņa politiskā korupcija var izveidot slēptu politisko režīmu, kas neatbilst valsts institūciju konstitucionālajam mērķim. Pasaules Bankas zinātnieki ir izveidojuši terminu “valsts sagrābšana”, lai definētu valsts amatpersonu piekoptu nelikumīgu privāta labuma iegūšanu, izmantojot neoficiālus, necaurskatāmus un augsti privileģētus pieejamības kanālus. Tā var arī parādīties neskaidrās robežās starp valsts amatpersonu politiskajām un biznesa interesēm, kas sevišķi raksturīgas daudzām pārejas valstīm. Visās savās formās valsts sagrābšana sliecas vājināt vai pat aizstāt leģitīmus un caurskatāmus politiskās ietekmes kanālus un interešu savstarpējo mijiedarbību, samazinot konkurējošo grupu un interešu pieeju valsts amatpersonām.26

“Mednieki” var būt privātas firmas, šauras interešu grupas vai pat politiskie līderi. Turklāt “iespējams iezīmēt atšķirības starp sagrābto institūciju veidiem — likumdošanas iestādes, izpildvaras iestādes, tiesu varas iestādes vai sabiedrisko pakalpojumu regulētājas iestādes”.27 Citas atšķirības pastāv izmantotajās metodēs un institūciju apzinātā, aktīvā vai inerces korumpētības līmenī.

Institūciju pārņemšana de facto

Ekstrēms valsts sagrābšanas gadījums ir valsts institūciju de facto pārņemšana biznesa interesēs vai kriminālām darbībām. Šādos gadījumos korupcijas vai kriminālie tīkli iespiežas izpildinstitūciju svarīgākajās vietās. Tā kā ir iesaistīti spēcīgi grupējumi, un daudz kas ir likts uz spēles, šo korupcijas formu ir sevišķi grūti pierādīt un apkarot. Viens institūciju pārņemšanas piemērs saistīts ar narkotiku apkarošanas aģentūrām Centrālāzijā. Savukārt starptautisks pētījums par Gruziju norāda, ka “korupcija visspēcīgāk ir skārusi iestādes, kas vistiešāk atbildīgas par korupcijas apkarošanu – policiju, muitu un tiesu.”28 Apgalvojumi par institūciju sagrābšanu tiek izteikti arī attiecībā uz to ministriju darbību, kuras nodarbojas ar finansu un ekonomiskajiem jautājumiem, par kuriem vadošajiem uzņēmējiem ir liela interese.

Slepenu tīklu izveide

Politisko konkurenci ierobežojošu slepenu tīklu veidošana ir koruptīva rīcība, kas nopietni grauj demokrātijas attīstību. Tieši tāpat kā tirgus saimniecība nevar pienācīgi funkcionēt, ja dominē monopoli vai karteļi, demokrātijas nevar funkcionēt, ja slepeni varas bloki sagrābj politisko tirgu. Politiska konkurence vēlēšanās un lēmumu pieņemšanā ir raksturīga demokrātijas iezīme un būtisks veids, kā dot varu tiem kandidātiem un programmām, kas vislabāk pārstāv pilsoņu kopuma definēto sabiedrisko labumu. Postkomunistiskajās valstīs politisko konkurenci bieži grauj sevī noslēgti varas tīkli. Daudzi autori uzskata, ka bijušo “biedru” tīkli un nesen privilēģijas guvusī uzņēmēju šķira ekspluatācijai un korupcijai ir izmantojusi tieši šādu tīklu veidošanu. Interesanti, ka daži autori saskata arī postkomunistisko tīklu veidošanas konstruktīvo pusi, jo tā mobilizē sociālo kapitālu.29 Tādējādi katrā atsevišķā gadījumā jāskatās, cik lielā mērā politiskie tīkli strādā sabiedrības labā vai savā labā, cik lielā mērā tie ievēro likumus un citus esošās politiskās sistēmas noteikumus.

Daudzi postkomunistiskie tīkli ir radušies nomenklatūrā — komunistu ēras Komunistiskās partijas profesionāļu tīklā, kas kontrolēja iecelšanu labākajos amatos. Būtisks ir partijas monopola varas mantojums attiecībā uz elites atlasi, un būtisks ir arī no postkomunistiskajām sistēmām mantotās elites raksturs. Kā raksta Kens Džovits (Ken Jowitt), Padomju Savienībā progresējošā korupcija pārvērta komunistu amatpersonas par patroniem, kas saņēma nodevas no pakalpīgām vienībām un pakārtoja savu amatu pienākumu pildīšanu personiskajām un grupas interesēm. Šīs kadru pārvērtības skāra vairāk nekā dažas amatpersonas un līdz 1980. gadam pārņēma visu partiju.30 Padomju režīms beigu posmā bija sistēma, ko vadīja ekskluzīva, pašlabumu meklējoša un “organizatoriski korumpēta statusa elite”,31 kuras agrīnās formas kopā ar citiem pētniekiem diagnosticēja arī Milovans Džilass (Milovan Djilas) un Maikls Voslenskis (Michael Voslensky).32

Postkomunistiskās valstis atšķiras pēc tā, cik lielā mērā vecā elite ir pārdzīvojusi režīma maiņu un turpina saglabāt varu jaunā formā. Krievijas banku tīkls ir spilgtākais elites izdzīvošanas piemērs, jo “skalā no viena (partijas sekretāra vietējā līmenī) līdz desmit (partijas sekretāra Centrālkomitejā) punktiem banku elite iegūst vidēji astoņus punktus”.33 Kaut jādomā, ka vismaz daži elites dalībnieki pašu spēkiem pārdzīvoja režīma maiņu, jājautā, cik lielā mērā vecās elites turpina organizēti un slepeni darboties un apzināti izspiest konkurējošās elites, tādā veidā samazinot pilsoņu iespējas izvēlēties savus pārstāvjus.

Runājot par pakāpi, kādā bijusī nomenklatūras elite saglabā savu organizēto struktūru, runa ir par privileģēta stāvokļa tīklu, nevis atsevišķu indivīdu izturēšanos. Kā norāda ungāru tieslietu speciālists Andrass Sajo (Andras Sajo), “dažu personu privileģēta stāvokļa korupcija ir strukturālās korupcijas forma, kas jānodala no atsevišķām indivīdu korupcijas darbībām”.34 Sajo arī uzsver, ka postkomunistiskā perioda sākums deva priekšrocības vecam nomenklatūras tīklam, jo alternatīvie sabiedriskie tīkli bija vāji vai vispār nepastāvēja. Tāpat kā visi koruptīvās apmaiņas patronāžas tīkli, arī šis ir ieguvumu un pienākumu tīkls, kas nozīmē, ka tajā pastāv savstarpējas apmaiņas likumi.

Korupcijas elites tīkli mēdz plesties plašumā un saglabāt sevi. To dalībniekiem ir spēcīga motivācija neielaist nekorumpētus indivīdus politikā vai arī kooptēt katru, kas iekļūst tīklu iekšienē. Vēl vairāk – bailes no pieķeršanas sniedz spēcīgu papildu motivāciju gan tīkla, gan tā korumpēto darījumu iemūžināšanai, tāpēc daudzus politiskos lēmumus motivē vēlēšanās aizsargāt vai nu pašu tīklā iesaistītās amatpersonas, vai slepenu abpusēji izdevīgu darījumu.35 Dalībnieki, kas nodod elites tīklu, saskaras ar bargu atmaksu. Būtu svarīgi uzzināt vairāk par šo tīklu iekšējo darbību, taču šāds pētījums pēc sava rakstura ir ļoti problemātisks, jo šķiet, ka tiek realizēti īpaši klusēšanas likumi (kā itāļu mafijā omertà).

Vēlēšanu graušana

Korumpēta rīcība, piemēram, partiju vēlēšanu “melno kasu” nelikumīga finansēšana, kas saistīta ar varas oligarhiem, grauj brīvas vēlēšanas. Šie hegemoni cenšas nopirkt laikrakstus vai radio, un televīzijas stacijas vai arī maksāt par slēptu politisko reklāmu šķietami objektīvos masu medijos. Tas ir sevišķi problemātiski, ja kandidāti maksā žurnālistiem par sava tēla veidošanas intervijām, ko pasniedz kā neitrālas reportāžas. Krievijā kandidāti ir kandidējuši vēlēšanās tikai tāpēc, lai iegūtu parlamentāro imunitāti pret apsūdzībām, kas diez vai stiprina demokrātiju.36

Likumdošanas varas ļaunprātīga izmantošana

Kukuļdošana bieži ietekmē valsts un zemāka līmeņa vēlēto institūciju locekļus, kam ir tiesības izvēlēties valsts amatpersonu posteņu kandidātus. Pēc Pasaules Bankas pētnieku datiem, likumus bieži “nopērk” uzņēmēju vai kriminālo darboņu interesēs, kas nelegāli maksā likumdevējiem par noteiktu likumprojektu pieņemšanu. Šo faktu var klasificēt kā likumdevēju aktīvu korupciju, taču pastāv arī pasīvā korupcija nolaidības un pienākumu nepildīšanas nozīmē. Daudzi postkomunistisko valstu parlamenti un regulētājiestādes nav pildījušas savu valstisko pienākumu pieņemt iedarbīgus likumus un noteikumus attiecībā uz partiju finansēšanu, interešu konfliktiem, naudas atmazgāšanu un ārzonu īpašumiem, uz valsts amatpersonu ienākumu deklarāciju izskatīšanu un pat korupcijas novēršanu. Tāpat arī vairums postkomunistisko valstu likumdevēju ir ignorējuši prasības pieņemt likumus par liecinieku aizstāvību, pārmeklēšanas operācijām un līdzīgām akcijām, kas var būt izšķirošas korupcijas novēršanā. Dažkārt daudzsološi likumprojekti tiek apzināti kavēti.

Tas nenozīmē, ka nepastāv korupcijas apkarošanas likumdošana. Bieži vien likumu ir ļoti daudz, tikai tie nav tādi, kā nepieciešams. Ukrainā starp 1992. un 1999. gadu pieņēma vairāk nekā divdesmit korupcijas apkarošanas likumus, un septiņām valdības ministrijām un departamentiem uzdeva tos ieviest dzīvē, tomēr “neviens faktiski necīnās”.37 Kolīdz kāds ierosina reālu antifavorītisma līdzekli, tie, kas gūst labumu no esošās sistēmas, mobilizējas — “jo daudzsološāks ir līdzeklis, jo mazāk ticams, ka to ieviesīs”.38 Tomēr likumdevēji un valdības cenšas izlikties, ka apkaro korupciju, lai maskētu savus tumšos darījumus. Sajo apgalvo, ka postkomunistiskie režīmi apzināti izmanto apšaubāmus likumus un juridiskos standartus, lai piešķirtu demokrātiskas leģitimitātes auru valdības mahinācijām39, kas, iespējams, ir sliktāk nekā nedarīt neko.

Korupciju sekmē arī neskaidra un pretrunīga likumdošana. Krievijā “dažādas jurisdikcijas izdod daudz likumu un dekrētu, kas bieži pārklājas un ir pretrunā cits ar citu”.40 Daļēji dezorganizācija veidojas pārejas procesa dēļ. Toties cits likumdošanas ļaunprātīgas izmantošanas veids ir tādu juristu darbība, kuri īslaicīgi kļūst par likumdevējiem, lai uzrakstītu sarežģītus likumus, un tad atgriežas privātpraksē, kur saņem augstu atalgojumu kā vienīgie lietpratēji, kas spēj tulkot tos pašus neskaidros likumus.

Tiesu sistēmas korupcija

Tiesu sistēmas korupcijai ir daudz formu. Dažas pārklājas ar iepriekšminētajām kategorijām, piemēram, labvēlīgu tiesas spriedumu de facto pārdošana. Daļēja vai nepatiesa izmeklēšana un apsūdzība izraisa citādu, korumpētu un ļaunprātīgu tiesu sistēmas izmantošanu. Krievijas politikas novērotāji apgalvo, ka prezidenta Vladimira Putina laikā Iekšlietu ministrija selektīvi izvirzījusi apsūdzības korupcijā viņa politiskajiem oponentiem. Pēc tam, kad 2000. gada augustā Maskavas mērs Jurijs Lužkovs izrādīja pretestību jaunajam nodokļu plānam, iekšlietu amatpersonas ierosināja trīsdesmit krimināllietas pret pilsētas vadības amatpersonām41. Citos pētījumos teikts, ka uzņēmumu konkurencē vadītāji “bieži piekukuļo prokurorus un tiesnešus, kas nopelna vidēji 0 mēnesī, lai tie sāktu nepamatotu kriminālizmeklēšanu pret viņu konkurentiem vai lai atsavinātu uzņēmumus leģitīmajiem īpašniekiem, izraisot to piespiedu bankrotu”.42

Cits politiski postošs korupcijas aspekts parādās, ja justīcija kļūst par tās līdzdalībnieci. Pārāk bieži prokurori atsakās sākt izmeklēšanu gadījumos, kad pastāv skaidras korupcijas pazīmes, piemēram, attiecībā uz daudziem lielajiem banku un finansu skandāliem, kas bija pārņēmuši postkomunistisko valstu reģionu. Kad ir iesaistītas ietekmīgas personas, prokurori parasti sāk izmeklēšanu tikai pēc skaļa publiska protesta un tad ērti cieš neveiksmi lietas risināšanā. Pierādījumu trūkums bieži tiek nosaukts kā galvenais lietas izbeigšanas iemesls, taču tiek minēti arī smieklīgi argumenti, iespējams, lai apzināti veicinātu plašo publisko cinismu pret tiesu sistēmu.43

Tiesu prasības iesniegšanā korupcijas lietās ir kāds kuriozs paradokss. Naivs novērotājs varētu domāt, ka tas, ka prasība tiek ierosināta tikai dažos gadījumos, norāda uz zemu korupcijas līmeni. Patiesībā, visticamāk ir tieši pretējais: nelielais ierosināto lietu skaits var norādīt uz ļoti augstu korupcijas līmeni, kas bieži izplatījies arī tieslietu jomā. Tieši tā laikam ir Krievijas gadījumā. Kāds autors piebilst, ka “relatīvi nelielais tiesā izskatīto korupcijas lietu skaits vedina uz domām, ka korupcijas sērga ir apsēdusi arī noziedzības apkarošanas iestādes.”44 Toties liels korupcijas lietu skaits tiesā parasti norāda, ka notiek aktīva cīņa pret korupciju un korupcijas līmenis ir samērā zems vai tas tiecas samazināties. Komentējot salīdzinošos datus no Singapūras un Honkongas, kāds analītiķis piebilst, ka to “īpaši augstais notiesāto personu skaits liek domāt, ka šādi dati izsaka ko vairāk par policiju un tiesu varu nekā par korupciju”.45 Tādējādi redzams, ka skaitliski rādītāji korupcijas līmeņu novērtēšanā jāanalizē ļoti uzmanīgi.

Pārraudzības nelietīga veikšana

Auditēšanas, izmeklēšanas un pārraudzības varas ļaunprātīga izmantošana, lai slēptu un sekmētu korupciju, nevis lai to apkarotu, ir saistīta ar korupciju tiesās, taču tai var būt īpaši veidi, tostarp korupcija korupcijas apkarošanas iestādēs. Šī problēma ir sevišķi grūti pētāma, taču šajā sfērā izskanējušas daudzas apsūdzības. Kāds bijušais VDK analītiskā departamenta vadītājs apgalvo, ka Krievijas Federālais drošības dienests ir pārāk korupcijas caurvīts, lai to apkarotu.46 Līdzās atsevišķiem nolaidības gadījumiem visu antikorupcijas pasākumu kopums var tikt izmantots korupcijas slēpšanai.

Savu pārraudzības pienākumu nepildīšana no prokuratūras iestāžu, parlamentārās izmeklēšanas komiteju, ministriju un centrālo banku pārraudzības iestāžu, nodokļu inspekciju, ieņēmumu dienestu un līdzīgu institūciju puses parasti ir korupcijas un slepenas vienošanās pasīvā forma. Kā jau minēts, rūpīga korupcijas slēpšana ir iekļauta tās definīcijā un norāda uz to, ka vainīgie labi apzinās, ka viņi pārkāpj sev uzticētās amata pilnvaras. Bailes no atklāšanas ir stimuls korumpēt citas amatpersonas, sevišķi tās, kurām uzticēti pārraudzības pienākumi. Tāpēc korupcijas novēršanai ir būtiski, ka īsteno varas dalījumu un valsts institūcijām ir veidi, kā vienai otru pārraudzīt. Publiskā pārraudzība un prasība pēc atbildības ir svarīgi demokrātijas un tiesiskās valsts aspekti, bet diemžēl tie jaunajās postkomunistiskajās demokrātijās ir starp visvājāk attīstītām pusēm vai nu pieredzes trūkuma, nevērības, vai slepenu vienošanos dēļ.

Kompromats

Korumpētas amatpersonas bieži izmanto savu izmeklēšanas un tiesas varu, lai iebiedētu pilsoņus un politiskos konkurentus. Šādas iespējas pamatā ir noteikts padomju sistēmas mantojums. Komunistiskajā iekārtā katrs bija spiests kaut kā pārkāpt likumu, lai izdzīvotu, taču tas cilvēkiem lika baidīties no politiski motivētas apsūdzības.47 Keits Dārdens (Keith Darden) pēdējā laikā ir aprakstījis, kā Ukrainas prezidenta birojs sistemātiski izmantojis apsūdzības draudus politiskās kontroles uzturēšanai. Acīmredzot, valsts vadītāji apzināti sekmēja korupciju, lai nodrošinātu politiskajai šantāžai izmantojamus kompromitējošus materiālus (kompromatu). Radot nesodāmības gaisotnes iespaidu, valsts uzraudzības orgāni dokumentēja amatpersonu korupciju un tad nodrošināja šo cilvēku pakļāvību, draudot ar atmaskošanu un apsūdzību.48 Šo metodi izmantoja 1999. gada prezidenta vēlēšanās, lai par prezidentu tiktu ievēlēts Leonīds Kučma. Kompromata izmantošana kā politiskā spiediena līdzeklis parādās arī citās postkomunistiskajās valstīs un veido “izspiedējas valsts institucionālu pamatu”.49

Šīs tēmas variācija ir tāda, ka korupcijas tīkli saglabājas ne tikai to dalībnieku kopīgo interešu dēļ, bet arī tāpēc, ka daudzi dalībnieki šantažē cits citu. Daudziem ietekmīgiem politiķiem ir kompromitējoši materiāli par citiem politiķiem. Šāds sistēmisks skaidrojums palīdz izprast, kāpēc daudzas nepārprotami nelikumīgas un korumpētas darbības nesodīti turpinās gadiem ilgi. Viens redzams piemērs ir nekustamā īpašuma tirgus Krievijā, kur oficiāli reģistrētās īpašuma cenas (ko apliek ar nodokļiem) bieži ir tikai neliela daļa no patiesi samaksātajām summām. Tā kā īstās cenas ir labi zināmas, vietējās varas iestādes, ja vien tās vēlētos, varētu uzsākt tiesu darbus. Bet viņas to dara reti, rosinot uz domām gan par līdzdalību, gan institucionalizētu slepenas vienošanās un šantāžas modeli.

Korupcijai ir tendence pašatražoties. Bailes no iepriekšējo korumpēto darījumu atklāšanas rada jaunu korupciju, izmantojot gan šantāžu, gan kukuļošanu, lai aizkavētu izmeklēšanu. Ja vien korupcijas spirāli nepārraus izlēmīgā veidā un, ķeroties pie institucionālām saknēm, tā turpinās kāpt uz augšu.

Mediju korupcija

Līdzās tiesu varai mediji ir visbūtiskākais spēks korupcijas novēršanas centienu sekmēšanā vai kavēšanā. Atsevišķi žurnālisti vai mediji bieži ir atmaskojuši konkrētus korupcijas gadījumus, taču ir arī gadījies, ka mediji slepenu vienošanos rezultātā ir iesaistījušies noziegumu slēpšanas vai citās korumpētās darbībās. Medijus, kas vēl ir valsts īpašumā, tagad vada sabiedriskas pārraudzības padomes, bet to lēmumi par personālu un programmu reti kad ir caurskatāmi. Daudzus privātos medijus kontrolē tās pašas biznesa intereses, kas ir sagrābušas valsts institūcijas.51 Ziņas dažkārt tiek sagrozītas par labu politiķiem un uzņēmējiem. Gadās arī, ka par politiskajiem vai ekonomiskajiem konkurentiem izplata netiešus mājienus un melīgas apsūdzības. Šādās reizēs žurnālistiem un redaktoriem mēdz maksāt tieši vai nodokļu atlaižu veidā. Financial Times ziņo, ka “pārdodami sižeti ir lielākajā daļā Krievijas mediju tikai ar ļoti nedaudziem godājamiem izņēmumiem. Sabiedrisko attiecību firmās Maskavā ir pieejami cenrāži, kuros norādīts, cik maksā dažādas publikācijas: viena summa par labvēlīgu sižetu, cita – par nelielu melno propagandu, un visaugstākā cena ir par garantētu informācijas noklusēšanu”.52

Noslēgums

Desmit gadus pēc pārejas sākuma no komunistu ēras korupcija ir galvenais demokrātiskā un ekonomiskā progresa kavēklis postkomunistisko valstu reģionā. Pētījumos par korupciju postkomunistiskajās valstīs sākts noteikt korupcijas saknes un arī daudzsološas stratēģijas tās novēršanai, taču, lai to sekmīgi īstenotu, iztirzājamo objektu nepieciešams identificēt un iedalīt kategorijās. Tipoloģija to spēj paveikt. Tā dod būtisku ieguldījumu, lai izprastu postkomunistisko valstu korupcijas raksturu, kontekstus, un politiskās sekas.

Šajā rakstā izklāstītā postkomunistisko sistēmu korumpēto politisko darbību tipoloģija vairāk pievēršas nevis korupcijas izplatībai, bet gan korumpēto darbību politiskajam raksturam. Uzsvars ir uz to, ka valsts varas ļaunprātīgai izmantošanai privātam labumam ir politiskas sekas, kas jākonstatē un jānovērtē. Analītiķi mēdz pievērsties ar korupciju saistītai privātā labuma gūšanai un detalizēti iztirzāt kukuļošanu un citus nelikumīgus iedzīvošanās veidus. Lai arī tas ir svarīgi, valsts varas ļaunprātīgai izmantošanai jāpievērš vairāk uzmanības. Valsts varas ļaunprātīga izmantošana nozīmē, ka amatpersonas, kas ir atbildīgas par sabiedriskā labuma nodrošināšanu, tā vietā pievēršas savam personiskajam labumam. Papildus tam, ka tiek nelikumīgi piesavināti reāli valsts īpašumi, piemēram, budžeta līdzekļi, tiek deformēts arī valsts institūciju galvenais mērķis. Par to sabiedrībai nākas maksāt ar to, ka tai ir slikta sabiedriskā drošība, pakalpojumi, līgumi un likumu izpilde, tiesiska uzraudzība un demokrātiska pārstāvniecība, Nav pārsteidzoši, ka sabiedrība reaģē ar dusmām, neuzticību un cinismu.

Korupcijai ir trīs dimensijas, kas ietekmē politikas kvalitāti: korumpētās rīcības līdzekļi, tās institucionālie aspekti un tās sekas valsts iekārtā. “Līdzekļi” attiecas uz nelikumīgās apmaiņas līdzekļiem, kas saistīti ar kukuļošanu, iedzīvošanos, favorītismu un nepotismu, slepenu vienošanos tīklu izveidi, izspiešanu un šantāžu, kā arī ar citiem neleģitīmiem vai nelikumīgiem darījumiem. Šādu darbību izplatības līmenis valstī ietekmē politikas kvalitāti, taču ir nozīme arī to institucionālajam pamatam. Politiskais kaitējums ir mazāks, ja, piemēram, kukuļošana izpaužas, lielākoties, kā atsevišķas iedzīvotāju darbības, cenšoties iegūt sabiedriskos pakalpojumus vai apiet birokrātiju. Kukuļošana ir daudz bīstamāka, ja tā ir amatpersonu piekopta sistēmiska izspiešana un sekmē institucionālās patoloģijas, piemēram, apzinātu pārregulēšanu vai tieši pretēji - apzinātu pārraudzības vai likumdošanā noteikto pienākumu nepildīšanu. Līdzīgi arī iedzīvošanās no valsts īpašuma ir mazāk bīstama, ja tā rodas no indivīdu mantrausības, taču ir daudz bīstamāka, ja tas notiek slepenu tīklu sistemātiskas darbības dēļ. Tādā gadījumā korupcija ir institucionalizējusies un var ietekmēt politiskās sistēmas pamatus.

Deformējot valsts institūciju jēgu, korupcija grauj labu pārvaldību un demokrātiju gan pilsoņu uzskatos, jo tie vairs neuzticas valsts un politiskajām institūcijām, gan arī tajā nozīmē, ka sabiedrība maksā sliktas valsts vadības cenu. Papildus sliktam sniegumam labas pārvaldības deformēšana sakropļo arī demokrātiskās procedūras un principus. No procedūru viedokļa korupcija pārkāpj likumus un noteikumus, kas balsta institūciju vai visu politisko režīmu. Tā ir arī krāpšana, viltošana un impulss korumpēt citus, lai vai nu palīdzētu slēpt, vai paplašinātu nelikumīgo darbību. Vēl svarīgāk ir tas, ka korupcija deformē principus, uz kuriem ir balstīti demokrātiskie režīmi, piemēram, likuma varu, brīvu un godīgu konkurenci vēlēšanās, kā arī pārstāvniecisku un atsaucīgu valdību. Ja korupcija kļūst tik izplatīta, ka tā nopietni deformē šos principus, tad jau ir mainījusies pati valsts sistēma, un esošā izskaidrošanai būtu jāmeklē jauns vārdu krājums.

Atsauces
26. World Bank, Anticorruption in Transition, 3. lpp.
27. Turpat, 2. lpp.
28. Council of Europe, Group of States Against Corruption, Evaluation Report on Georgia (June 15, 2001), 10. lpp.
29. Sal. ar Review symposium on David Stark and László Bruszt, Post-Socialist Pathways: Transforming Politics and Property in East Central Europe (New York: Cambridge University Press, 1998), East European Constitutional Review 9, nos. 1/ 2 (winter/spring 2000): 101–20, īpaši Venelin I. Ganev, “Notes on Networking in Postcommunist Societies,” 101–107. lpp.
30. Kenneth Jowitt, “Soviet Neotraditionalism: The Political Corruption of a Leninist Regime,” Soviet Studies 35, no. 3 (July 1983): 277 un 284. lpp.
31. Turpat, 288. lpp.
32. Milovan Djilas, The New Class: An Analysis of the Communist System (New York: Praeger, 1957); Michael Voslensky, Nomenklatura: The Soviet Ruling Class, trans. Eric Mosbacher (New York: Doubleday, 1984.)
33. Heiko Pleines, “Large-Scale Corruption and Rent-Seeking in the Russian Banking Sector,” Economic Crime in Russia, red. Alena V. Ledeneva and Marina Kurkchiyan (Boston: Kluwer Law International, 2000), 191. lpp. Sk. arī Olga Kryshtanovskaya and Stephen White, “From Soviet Nomenklatura to Russian Elite,” Europe-Asia Studies 48, no. 5 (July, 1996): 711–33. lpp.
34. Andras Sajo, “Corruption, Clientelism, and the Future of the Constitutional State in Eastern Europe,” East European Constitutional Review 7, no. 2 (spring 1998): 38. lpp.
35. Citēts Vitaly A. Nomokonov, “On Strategies for Combating Corruption in Russia,” Demokratizatsiya 8, no. 1 (winter 2000): 125. lpp.
36. Heiko Pleines, “Large-Scale Corruption and Rent-Seeking in the Russian Banking Sector,” Economic Crime in Russia, red. Alena V. Ledeneva and Marina Kurkchiyan (Boston: Kluwer Law International, 2000), 178. lpp.
37. Pidluska, in Lyle, “Ukraine Under Corruption Spotlight.”
38. Sajo, “Corruption, Clientelism, and the Future of the Constitutional State,” 15. lpp.
39. Turpat, 44. lpp.
40. Federico Varese, “The Transition to the Market and Corruption in Post-Socialist Russia,” Political Studies 45, no. 3 (1997): 583. lpp.
41. RFE/RL Newsline (August 14, 2000).
42. New York Times (June 17, 2001): 12. lpp.
43. Pierādījumu trūkums bija galvenais iemesls, kāpēc notiesājošs spriedums bijis tikai 1925 gadījumos no 5422 pārvaldes likumpārkāpumiem korupcijā Ukrainā 1997. gadā (Solomon and Foglesong, “Two Faces of Crime,” 75 lpp.).
44. Nomokonov, “On Strategies for Combating Corruption in Russia,” 124. lpp.
45. Jens C. Andvig, “Issues of Corruption: A Policy-Oriented Survey of Research,” manuscript, 2001, 9. lpp.
46. Moscow Times (January 13, 2000), RFE/RL Newsline pārstāstā (January 14, 2000).
47. Susan Rose-Ackerman, “Reducing Bribery in the Public Sector,” – Corruption and Democracy: Political Institutions, Processes, and Corruption in Transition States in East-Central Europe and in the Former Soviet Union, red. Duc V. Trang (Budapest: Institute for Constitutional and Legislative Policy, 1994), 21. lpp.
48. Keith A. Darden, “Blackmail as a Tool of State Domination: Ukraine Under Kuchma,” East European Constitutional Review 10, nos. 2/3 (spring/summer 2001): 67–71.lpp.
49. Turpat, 71. lpp.
50. Leonid Polishchuk, “Decentralization in Russia: Impact for Quality of Governance” (paper presented at the IRIS Center Conference on Collective Action and Corruption in Emerging Economies, Washington, DC, May 14, 1999), 20. lpp.
51. World Bank, Anticorruption in Transition, 46. lpp.
52. Financial Times (April 30, 2001): 13.lpp.